Par ticību Dievam Tēvam

Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju.

Es ticu Dievam, – šie vārdi modernajam cilvēkam var likties dīvaini. Viņš grib Dievu redzēt, konstatēt tā esamību zinātniski, eksperimenta ceļā, un tad viņš saka, – es arī ticēšu. Bet mēs taču nesakām, ka mēs Dievu esam redzējuši, un tieši tāpēc, ka neesam redzējuši, mēs ticam. Tam, ko var redzēt, vairs nav jātic. Un tā mēs kopā ar visu kristīgo pasauli apliecinām ticību Dievam, kuru neesam redzējuši, kurš ir mūžīgs gars.

Pati ticība, tāpat kā ticības apliecība, nav cilvēka intelekta sasniegums, bet tā ir Dieva dota spēja paļauties uz neredzamām lietām. Taču tā nav akla paļāvība, – tā pamatojas Dieva apsolījumos. Varētu teikt, ka tā ir paļāvība, ka Dievs piepildīs to, ko viņš ir teicis. Ticība tātad pamatojas Dieva atklāsmē.

Ir vairāki veidi, kā mēs varam kaut ko zināt, uzzināt. Mācību par to, kā cilvēks iegūst zināšanas, sauc par gnozeoloģiju. Jautājumā par zināšanu dabu un avotu noteicošā ir bijusi diskusija starp racionālistiem un empiristiem.

Racionālisti (piemēram, Platons un Dekarts) uzskatija ka idejas, kas rodas cilvēka prātā, ir vienīgais zināšanu avots. Racionālisti uzskatīja, ka pieredze var sniegt labākajā gadījumā viedokli, bet nekad patiesas zināšanas. Empiristi (Loks, Hjums) savukārt uzskatīja, ka pieredze ir galvenais cilvēka zināšanu avots. Cilvēka prāts pēc viņu domām ir kā tukša lapa, kura caur cilvēka sajūtām tiek aprakstīta. Racionālisma kritika ir bijusi tāda, ka šīs zināšanas attiecas tikai uz matemātikas un loģikas likumiem. Šādas zināšanas paliek tikai simbolu un konceptu, tas ir, jēdzienu sfērā, nedodot reālās pasaules priekšstatu.

Empirisms, lai gan balstās pieredzē, tomēr ir spiests, aprakstot materiālos objektus, nepastarpināto pieredzi izteikt ar dažādu konceptu, ideju, formulu (piemēram, cēloņu un seku) palīdzību. Tādējādi tiek zaudēta nepastarpinātās pieredzes uztvere. Vēlāk vācu filozofs Kants mēģināja šos abus viedokļus apvienot. Tomēr viņš piekrita empiristiem, ka zināšanas iegūstamas tikai pieredzes pasaulē. Es šeit nevēlos vairāk iedziļināties filozofiskās atziņas teorijas problemātikā. Iepriekš teiktais tikai norāda uz faktu, ka nepastāv vienprātība mācībā par atziņu. Mūsu, kristiešu, zināšanas par Dievu balstās Viņa pašatklāsmē, kas atrodama Svētajos Rakstos.

Mūžīgā, garīgā būtība ir atklājusies kā ticīgo Tēvs. Tāpēc mēs apliecinām savu ticību Dievam Tēvam. Dievs, protams, ir radījis visus cilvēkus, ari neticīgos, bet Viņš nav viņu tēvs, jo viņi ir aizbēguši no mājām un nepazīst Dievu kā savu tēvu un sevi kā Viņa bērnus. Tāpēc arī viņi vairs nedzird un nesaprot Tēva balsi.

Cilvēki arī bieži domā, ka pasaulē valda divi savstarpēji naidīgi spēki, kas cīnās viens ar otru – labais un ļaunais. Apustuļu Ticības apliecība to noliedz. Dievs ir visvarens. Vienīgi Viņš ir Dievs un Viņam nav līdzīgu. Tas, protams, attiecas uz visām trim Dievišķajām personām – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.

Dievs Tēvs kopā ar Dēlu un Svēto Garu ir arī radījuši visu, kas pastāv. Senajai baznīcai nācās sadurties ar neskaitāmām ķecerībām. Viena no tām ir gnosticisms, kas noliedz, ka Dievs Tēvs ir radījis pasauli. Viņi uzskatīja, ka matērija ir ļauna pati par sevi un tā nevar būt bijusi nekādā saskarē ar Dievu. Apustuļu Ticības apliecība ap galvo pretējo – Dievs ir pasaules radītājs. Mārtiņš Luters Mazajā Katehismā to apraksta brīnišķīgā veidā:

Es ticu, ka Dievs mani radījis ar visām radītām lietām, man devis miesu un dvēseli, acis, ausis un visus locekļus, saprašanu un visus prātus, un vēl uztur, turklāt – drēbes un kurpes, ēdienu un dzērienu, sētu un māju, sievu un bērnus, laukus un lopus un visādu mantu ar visu, kas šai miesai un dzīvībai vajadzīgs, bagātīgi un ikdienas mani apgādā, no visām briesmām pasargā un no visa ļauna glābj un glabā; un visu to Viņš dara aiz tīras tēvišķas, dievišķas laipnības un žēlastības, lai gan neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs. Par visu to man būs Viņam pateikties, Viņu slavēt, Viņam kalpot un paklausīgam būt. Tā ir tiešām tiesa.

Jāpiebilst, ka, apliecinot Apustuļu Ticības apliecības 1. artikulu par Dievu kā debess un zemes, un visa, kas uz tās, radītāju, vienlaikus tiek noliegta evolūcijas teorija, kas apgalvo, ka zeme cēlusies matērijas evolūcijas veidā, miljoniem gadu laikā, tai attīstoties no vienkāršākām uz sarežģītākām formām. Tā nav zinātniska atziņa, bet filozofiska dogma. Evolūcijas teorija ir balstīta kļūdainos pieņēmumos, kas radušies Hēgela filozofijas ietekmē.

Nepareizs arī būtu viedoklis, ka Dievs ir radījis ļaunumu. Ļaunuma izcelšanās ir mistērija, kura mums nav pilnībā atklāta un nav arī ar prātu saprotama. Ļaunuma avots ir velns jeb sātans, kas nozīmē pretinieks. Par tādu kļuva viens no Dieva varenākajiem eņģeļiem Lucifers, kas sadumpojās pret Dievu, pieprasīdams sev Viņa godu. Velna vara ir ierobežota. Viņš neko nespēj arī radīt, bet tikai izkropļot. Pēc Kristus uzvaras pie Golgātas krusta, velna vara pār cilvēkiem ir salauzta, un tuvojas tā diena, kad Dievs viņu iemetis elle, kur tam būs jācieš mūžīgs sods.