Dieva vārda gods
Otrkārt – galvenā nozīme ir sludināšanai – dzīvam Dieva vārda pasludinājumam, kas ir vissvarīgākais un arī visgrūtākais darbs Evaņģēlija kalpošanā. Tieši pats godības pilnais Evaņģēlijs (2.Kor.3) ir “Dieva spēks par pestīšanu ikvienam” (Rom.1:16). Tādējādi “vissvarīgākā kalpošana Dievam taču ir – mācīt Evaņģēliju”.
Ja iedomājamies, ka sludināšana ir dievbijīgu vārdu straume reliģiskā žargonā, ko kāds palaiž vaļā uz piecpadsmit divdesmit minūtēm, un tad nobremzē, tad tiešām “to spētu ikviens”! Saprotams, ka tā nav nekāda sludināšana. Patiesa sludināšana ir svēta cīņa, titānisks karš uz dzīvību un nāvi ar Dieva vārda ieročiem par klausītāju sirdīm un prātiem pret velna, pasaules un miesas prāta apvienotajiem spēkiem (Mt.13; 2.Kor. 0:4-5).
Sludinātājam ir jāsludina “Dieva prātu pilnībā” (Ap.d.20:27). Protams, ne jau katrā sprediķī, jo tas nav iespējams, bet gan laika gaitā. Tas ietver arī sludināšanu par kristieša pienākumiem, jeb to, “kādi darbi jebkurā aicinājumā ir Dievam patīkami”. Tomēr neraugoties uz neapšaubāmo nozīmīgumu, tam nav jābūt galvenajam sludināšanas tematam, gluži tāpat kā labajiem darbiem ierādīta svarīga, bet ne centrālā vieta Pāvila vēstulēs. Apoloģijā teikts:
Mūsu draudzēs visos sprediķos tiek mācīts par tādām tēmām kā grēknožēla, dievbijība, ticība Kristum, ticības taisnība, sirdsapziņas mierinājums caur ticību, vingrināšanās ticībā, lūgšana, kādai tai vajag būt, proti, ka mums ir jābūt drošai paļāvībai, ka tā ir iedarbīga un uzklausīta. Tiek sprediķots arī par krustu, godbijīgu attieksmi pret valdību un visu laicīgo kārtību, par atšķirību starp Kristus jeb garīgo valstību un politiskajām lietām, par laulību, par bērnu audzināšanu un mācīšanu, par tikumību un par visiem mīlestības darbiem.
Citiem vārdiem, patiesa sludināšana vienmēr ietver pareizu izšķiršanu starp Bauslību un Evaņģēliju. Kristus, Viņa persona un darbs, proti, Evaņģēlijs, vienmēr būs un paliks vissvarīgākais. Viss pārējais var būt tikai papildinājums pie mūsu pestīšanas lielā noslēpuma (1.Tim.3:16). Tāpēc arī Baznīcas gadam* un evaņģēliju lasījumu liturģiskajam ciklam ir tik liela nozīme. Tie pievērš mūsu uzmanību pašam Kungam – tam, ko Viņš ir sacījis un darījis, un līdz ar to arī tam, ko Viņš saka un dara pašlaik. Kā to lieliski izteicis Luters, šie teksti nav mirusi vēsture vai mirušo vēsture, bet gan “sakramenti”, kas pie mums dara un mums sniedz tās lietas, par ko tie vēsta. Lūk, patiesais iemesls tam, kāpēc “klausītāji tiek piesaistīti ar derīgiem un saprotamiem sprediķiem”. Tajos apvienots baznīcas galvenais misijas spēks.
Tā nebūt nav dzīšanās pēc emocionāla pacēluma laimīgiem smaidiem sejās. Evaņģēlija priekšnoteikums ir Bauslība, un patiesības sludināšana prasa nostāšanos pret maldiem. Uzticama gana pienākums ir ne vien ēdināt avis, bet arī aizsargāt tās. Darot vienu, bet atmetot otru lietu kā “negatīvu”, avis tiek audzētas vilkiem par barību!** Uz sludināšanu no kanceles gulstas milzu atbildība, jo tā “var un tai ir vienai pašai jānosargā Kristība, Sakraments, mācība, ticības apliecība un viss cits tīrs un nesagrozīts”.
Šāda kristocentriska, patiesi evaņģēliska sludināšana prasa smagu darbu. Daudz vieglāk ir pļāpāt par “dzīves principiem”, uzsākt sociālas kampaņas, stāstīt anekdotes vai sentimentālus stāstiņus, vai arī melst par “mīlestību” un citām “freidiskām ķidām” ar ko šajā neticības gadsimtā tiek piebāzts tā mirušais dievs. Patiesa sludināšana apgaismo prātu, nevis tikai aizkustina jūtas. Lai veiktu šo uzdevumu, sludinātājam ir jāgremdējas Svētajos Rakstos un jāapliecina patiesais Evaņģēlijs, kuram nācies lauzt sev ceļu divtūkstoš gadu ilgajā vēsturē. Patiesa atdzimšana baznīcā iesākas ar patiesas sludināšanas atjaunošanu. Solījumi panākt “atdzimšanu” vai “izaugsmi” kādā vieglākā ceļā ir falši.
* – Visas šīs atsevišķās daļas nav jāizklāsta īsā bērnu sprediķī, bet gan jāpaskaidro lielajos sprediķos visa gada gaitā, īpaši tajās reizēs, kas ir domātas, lai sīki aplūkotu katru artikulu: par Kristus dzimšanu, ciešanām, augšāmcelšanos, debesbraukšanu u.c.
** – Tā arī uzticamu ganu pienākums, kā Luters māca, ir darīt abas šīs lietas: ganīt jeb ēdināt avis un atvairīt vilkus, lai avis spētu no svešām balsīm izbēgt (Jņ.10:12-16, 27) un atšķirt cildeno no nekrietnā (Jer.15:19).
Ieskaties