Par Dieva klātbūtni

Kāpēc jautājums par Dieva klātbūtni Luteram bija tūliņ nākamais pēc Evaņģēlija? Tā Kunga klātbūtne ir visos žēlastības līdzekļos. Viņš nāk pie mums Evaņģēlija sludināšanā, Kristībā, absolūcijā. Viņš tāpēc ir savā baznīcā, ka tā ir Viņa miesa. Arī tur, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Viņa vārdā, pie Viņa vārda un sakramenta, ir Kristus miesa. Visa miesa, jo Kristus miesa nav nekāds organisms. To nevar atšķirt un dalīt. Viņš vienmēr ir pilnīgi klāt, tāpat kā sakramentālā miesa ir vienmēr pilnīgi klāt katrā konsekrētās maizes daļā.

Sumit unus, sumunt millel Quantum isti tantum ille
Nec sumtus consumitur.

Šos vārdus no Akvinas Toma “Lauda Sion salvatorem” ir labprāt citējis Luters un mūsu baznīcas tēvi, un tie atskan mūsu baznīcas Sv. Vakarēdiena dziesmās. Tos var un vajag saturam atbilstoši lietot attiecībā uz “mistisko miesu – baznīcu, ja gribam izvairīties no nebibliskās, romantiskās organisma teorijas baznīcas mācībā. Kristus klātbūtne altāra sakramentā ir tomēr kaut kas cits nekā klātbūtne citos žēlastības līdzekļos.

Par šo klātbūtnes izpratni šodien visā nopietnībā notiek lielas cīņas. Ir katoļu un protestantu teologi, kas grib to izprast kā Kristus nāves un ciešanu klātbūtnes un reprezentācijas iestādījumu. Šī teorija nāk no katoļu teoloģijas pūlēm padarīt uzskatāmu Trentas koncila mācību par Jēzus Kristus krusta nāves upura un mises upura identitāti. Jo, pēc Trentas mācības, mises upuris ir jāizprot kā Golgātas upura memoria, repraesentatio un applicatio. Benediktinietis Odo Kasels izveidoja daudz apspriesto mistēriju teoriju. Kasels savā “kulta mistērijas” izskaidrojumā balstījās uz helēnistiskajām mistērijām, kuras, pēc viņa domām, būtu nākamo baznīcas mistēriju “ēna”, atbilstoši attiecībām starp dabu un pārdabiskajiem spēkiem.

Mistērijas Kyrios ir Dievs, kas ir sevi pazeminājis līdz zemes postam un cīņai, parādījies uz zemes (epifānija) un šeit, zemes virsū, ir cīnījies, cietis un beidzot tapis nokauts. Visas daudzcietušās cilvēces bēdas summējas kopā žēlabās par Dievu, kuram tā bija jānomirst. Bet tad seko atdzīvošanās, tādējādi arī Dieva draugu, visas dabas tālākā dzīvošana. Tā tas bija pēc draudzes dievbijīgās ticības un “svētās mācības” mītiskajā pirmatnējā laikā. Bet pasaulei, draudzei nepieciešama arvien jauna dzīvība. Tāpēc kultā arvien no jauna īstenojas epifānija, glābjoša, pestījoša Dieva darbība. Kults ir līdzeklis, kā tai kļūt par īstenību un par pestīšanas avotu. Kulta locekļi paši rituālos, simboliskos svētkos attēlo šo pirmatnējo darbību.

Tā mistērija aptver plašo rituālās atmiņas jēdzienu (commemoratio), t.i., kāda dievišķa darba rituālo izpildīšanu un aktualizēšanu, uz kā balstās kādas kopības dzīve un esamība.

Justīns un baznīctēvi nekad to nebūtu iedomājušies, kad tie līdz ar Pāvilu (1. Kor. 10:20) šajās mistērijās saskatīja nevis kristīgā kulta, bet dievišķās patiesības dēmonisko samaitātību. Šī teorija sabrūk jau tajā apstāklī, ka helēniskajās mistērijās ir runa par mītiem, altāra sakramentā – par vēsturi. Kad dzīvoja Oziriss? Kad tas miris? Šim jautājumam nav nekādas nozīmes, jo mits nerunā par vēsturiskiem notikumiem. Bet Jēzus Kristus tomēr ir vēsturiska persona. Viņa nāve ir vēsturisks notikums, kas ir noticis “zem Poncija Pilāta” Jeruzalemes vārtu priekšā, un sievietēm, kas meklēja Viņa līķi, nevajadzēja klīst apkārt kā Kibelei un Izīdai. Viņas zināja Tā kapa vietu. Tāpat arī Viņa augšāmcelšanās bija vēsturisks notikums: “Trešajā dienā no mirušajiem augšāmcēlies.” Visa teorija ir izveidota, lai pamatotu Trentas dogmu par krusta nāves un mises upuri. Bet kur tam ir pamatojums Jaunajā Derībā? Jaunās Derības rakstos, kuru centrā ir mūžīgā Kristus augstā priesterība, izšķirošajās vietās ir minēts vārds “vienreiz” (απαζ). “Bet ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu” (Ebr.9:12). Kas iedrošinās atmest šo “vienreiz” attiecībā uz vārdiem, ar kuriem noslēdzas šī lielā nodaļa: “Kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa, tā arī Kristus vienreiz upurēts daudzu cilvēku grēkus atņemt” (Ebr.9:28).

Kasela teorija ir nepamatota. Romas baznīca to varēja lietot, jo tai ir cita attieksme pret pagānismu nekā mums, un tās mācība par Kristus klātesamību netika tādējādi apdraudēta. Savādāk ir ar tām teorijām, kas radušās protestantiskā vidē un arī šodien ietekmē luterāņus. Kaselam nebija skaidrs bibliskais atmiņas jēdziens, kā to parāda viņa Passā svētku vērtējums.

Tur tika rituālā precīzi atkārtots tas, ko toreiz Dievs pavēlēja; atkal jūdi ceļojuma apģērbā ēda Lieldienu jēru un atsauca atmiņā iziešanu no verdzības. Tā katru gadu kultiski tika svinēta Israēla atbrīvošana.

Bet šis paradums nebija īsta mistērija, jo tas vispirms attiecās uz laicīgo un deva laicīgu pestīšanu.

Kāds pārpratums par pestīšanas vēsturi un apstākļiem bibliskā nozīmē! Savā nopietnajā pētījumā “Pestīšanas notikums vārda sludināšanā un Sv. Vakarēdienā” Pēteris Brunners norāda vispirms uz Rūdolfa Otto izteikumu un tādu Vecās Derības speciālistu kā Movinkels, Rāds un Vaisers tālāk attīstīto atziņu par svētās vēstures klātbūtni kultā, kā tas, piemēram, tiek izsacīts Mozus vārdiem: “Klausies, Israel, tos likumus un tiesu noteikumus, ko es jums šodien esmu cēlis priekšā, un jums tie ir jāmācās un sīki jāpilda! Tas Kungs, mūsu Dievs, ir ar mums noslēdzis derību Horeba kalnā. Ne ar mūsu tēviem Tas Kungs ir šo derību noslēdzis, bet gan ar mums, kas visi esam šodien šeit dzīvi. Vaigu vaigā Tas Kungs ir ar jums runājis tanī kalnā no uguns liesmām, es stāvēju tai brīdī starp To Kungu un jums, lai jums darītu zināmus Tā Kunga vārdus [..].” (5.Moz.5:1-5) Izskaidrojumu, kuru dod Rāds šai “pestīšanas vēstures notikumu aktualizēšanai” kultā un kultam piederošajiem svētajiem Dieva vārdiem, var pārlasīt Brunnera darbā. Tas patiešām tā ir, ka tie, kas ēd passā jēru, atceras vēsturisko notikumu un tajā piedalās, jo tā ir “pestīšanas vēsture”, vēsture, ko ir veicis Dievs, kuram nav zemes laika robežas. Bez atcerēšanās caur vārdu Vecā Derība pazīst arī pravietiskās līdzības darbību, kā, piemēram, Ecehiēla 4 un 5. nodaļā un Jaunajā Derībā Agaba rīcībā Ap.d.21:10. Šī oth, “svētā zīme” (šis ebreju vārds tiek lietots arī Dieva brīnumdarbu apzīmēšanai) ir Vecās Derības cilvēkiem vairāk nekā vienīgi līdzība. R. Otto to ir nosaucis par “efektīvu reprezentāciju”. Viņš un citi ir tā izpratuši Sv. Vakarēdienu: Kristus upura nāve, iepriekš pasludināta pēdējā vakarēšanā, tiek reprezentēta sakramenta svētkos, tāpat kā tajos laikos pasludināts debesu svētku mielasts. Tādējādi anglikāņu un arī luterāņu teologi ir spēruši bīstamu soli – saskatīt sakramentā Kristus upura nāves “reprezentāciju” un līdz ar to – upuri. Tā kā pravietiskai zīmei piemīt realitāte līdzīgi kā pravietiskajam vārdam un nav nozīmes, vai Jeruzalemes bojāeja tiek iepriekšpasludināta caur “vārdu” vai “darbu”, tā ir nepietiekoša līdzības kategorija vai oth Sv. Vakarēdiena izskaidrošanai. Tas ir pārdomu vērts, kāpēc tieši tiem teologiem, kas tā skaidro šo jautājumu, nav vairs nekādas izpratnes par patieso Kristus miesas un asins klātbūtni. Viņi māca kalvinistiski par Kristus reālo klātbūtni un katoliski – par upuri, un, kad viņi kļūst par katoļiem, viņiem nav nekādu grūtību pieņemt transsubstanciācijas mācību. Ir jābūt vēl kam īpašam saistībā ar Kristus patieso klātbūtni Sv. Vakarēdienā. Bez šaubām, Kristus nāve ir vienreizējs vēsturisks notikums, neatkārtojams kā katrs patiess laicīgās vēstures notikums. Bet tas ir arī vienlaicīgi, tāpat kā iziešana no Ēģiptes, ko piemin Passā, Dieva pestīšanas darbs – kaut kas tāds, kas atrodas ārpus laika robežām, jo Dievam tādu nav.

“No pasaules radīšanas nokautā Jēra dzīvības grāmatā”, teikts Atkl.13:8. Viņš ir krustā sistais ne tikai kā “απαζ” (šeit tiek lietota aorista* forma), bet arī “εοταυοωμεύου” (kas nozīmē kāda stāvokļa ieilgšanu, turpināšanos). Salīdzināsim aorista formas un perfekta laika formas maiņu Pāvila vēstulēs, kā, piemēram, 1.Kor.1:13 ar 1:23; 2:2,8; 2.Kor.13:4, 14 ar Gal. 3:1 u.c.. Tas viss norāda uz to, ka Dievam “laicīgs” notikums var būt “mūžīgs”. Bet principā visiem Dieva darbiem ir viena un tā pati jēga. Kas ir svarīgs Golgātā, ir svarīgs arī, kā teikts 5.Moz.5:2, Sinajā. Lai arī cik skaidra nebūtu atziņa par šādu notikumu mūsdienīgumu, tā neizskaidro sakaramenta īpatnības. To redzēja arī P. Brunners, kad viņš konstatēja, ka reprezentācija ir saistīta ar Kristus patieso klātbūtni:

Caur Jēzus Kristus miesas un asins patieso klātbūtni repraesentatio, kas īstenojas Sv.Vakarēdienā, iegūst šīs patiesās klātbūtnes konkretizāciju.

Jautājums, kas Brunneram paliek atklāts – te mani uzskati atšķiras no viņa, neskatoties uz to, ka esmu citējis teikumu no viņa darba “No Altāra Sakramenta”, apstiprinādams viņa tēzi, ir jautājums par to, kas tad patiesībā ir “miesa” un “asinis”, kas tiek saņemti zem maizes un vīna tēliem. Mēs lasām, ka

euharistijā ir klāt par mums upurētā Kristus miesa un samierinošās, derību stiprinošās upurasinis un līdz ar to arī Jēzus krusta upuris, tie tiek pasniegti izdalītās maizes un vīna veidā.

Kāpēc upuris tiek tā uzsvērts? Tas, protams, ir pilnīgi pareizi, ka mēs saņemam upurēto miesu un upurētās asinis. Bet kāpēc netiek sacīts, ka upurētā miesa vienlaicīgi ir arī apskaidrotā miesa? Tas, protams, ir pareizi, ka tajā, ko Kristus par mums ir upurējis, ir klāt arī Viņa krusta upuris, ar Christus passus arī passio Christi** .

Bet vai var pasniegt Kristus upuri? Varbūt, ka es esmu Brunneru nepareizi sapratis. Vai es drīkstētu viņu sirsnīgi lūgt man šo pārpratumu izskaidrot un reizē atbildēt uz jautājumu, kādēļ šodien ir jābūt iespējamam tam, ko baznīca turēja par neiespējamu 1700 gadus un ko vēl šodien tur par neiespējamu lielākā daļa kristietības, un, proti, kā rodas Sv. Vakarēdiena kopība starp tiem, kuriem konsekrētā maize ir Tā Kunga miesa, un tiem, kuriem šī maize ir tikai miesas zīme, kā tas ir ar Heildelbergas katehisma piekritējiem. Brunners savā rūpīgajā un apzinīgajā pētījumā atzīstas, ka viņš nebūtu apstiprinājis šādu Sv. Vakarēdiena kopības iespēju, ja viņš būtu šo katehismu pazinis. Bet vai šī Lutera un Brunnera domu atšķirība nesaistās ar kādu dziļāku atšķirību Kristus patiesās klātbūtnes izpratnē?

** – Kristus ciešanas – latīņu valodā.