Jaunās Derības svētumu svētums
Treškārt un pēdējokārt liturģijas būtības apskatā mēs raugāmies uz Sakramentu kā uz nenovērtējamu dāvanu. Ja Sakraments, kā mēs to visā nopietnībā apliecinām, tiešām ir Kunga miesa un asinis, ir viennozīmīgi skaidrs, ka tam jābūt ārkārtīgi nozīmīgam kristiešu vērtību sistēmā. Ja tas ir tikai simbols, tam var arī nebūt īpašas nozīmes.
Bet, ja Sakraments ir tā miesa un asinis, kas mūs izpirkušas, tad tas ir Jaunās Derības svētumu svētums, un tas nekādi nevar būt otršķirīgs vai nenozīmīgs. Tāpēc arī ir nozīme tam, ka Svētais Vakarēdiens ir slēgta kopība. Te nu mēs vaigu vaigā sastopamies ar to, kas tad ir Sakraments, nevis runājam par tā “pielietojumu”. Ja kāds ir gatavs Svēto Vakarēdienu bez izšķirības izdāļāt visiem klātesošajiem kā degustējamos desas gabaliņus supermārketā, viņš acīmredzot netic, ka tā ir Kunga miesa un asinis. Atvērtai Vakarēdiena kopībai – t.i. ja Vakarēdiens tiek piedāvāts visiem, kas vēlas, vai visiem, kas sevi dēvē par kristiešiem, – ir jēga tad, ja tajā nav patiesas Kristus miesas un asiņu. Mēs taču neliegsim draudzīgam viesim simbolisku gabaliņu maizes un malciņu vīna, gluži tāpat kā uzcienājot viņu ar tasīti kafijas un smalkmaizīti. Tādējādi ar ikvienu darbību, kas Sakramentu padara lētu vai banālu, tiek noliegta patiesa Kunga miesas un asiņu klātbūtne tajā*, kas, kā mēs jau redzējām, Baznīcas izaugsmes kustībai ir pilnīgi vienaldzīgi (sk. 13. piezīmi iepriekš).
Galvenā nozīme Lutera reformācijā ir Sakramenta atzīšanai par pilnīgu dāvanu. Kunga miesa un
asinis mums netiek dotas tāpēc, lai mēs tās atkal upurētu Dievam (izpratne par misi kā par upuri ir pretrunā ar Ebr.10:10-18), bet gan tāpēc, lai mēs tās no Dieva saņemtu! Traģiski sagrozītā izpratne par Svēto Vakarēdienu, kur Dieva žēlastības pilnā dāvana tiek padarīta par darbu ar ko mēs remdējam Viņa dusmas, Luterā izraisīja riebumu pret katoļu misi (Šmalkaldes artikuli, 2. daļa, 2. artikuls). Mācības reformācija šajā punktā izpaudās kā liturģiskās prakses reformācija:
Luteram bija svarīgi tas, ka uzsverot iestādīšanas vārdus viņš kanonu aizstāj ar pašu Evaņģēliju, un Evaņģēlijā Dievs ir tas, kurš kaut ko dara mūsu dēļ un mums to dāvā. Tādējādi šeit nav runa par kanonu, kur kaut kas tiek lūgts no Dieva, bet par Evaņģēliju, kas mums dāvā Kristu un Viņa piedošanu.
Un tā, pēc gadsimtiem ilgas neskaidras murmināšanas, Sakramenta iestādīšanas vārdus kalpotājs dziļā nopietnībā izdzied kā pašas Evaņģēlija būtības pasludinājumu un iemiesojumu!
Jo skumjāk ir tas, ka vairums mūsdienu luterāņu šo mantojumu ir izšķērdējuši. Tā, piemēram, Vispasaules “Luterāņu” federācija mudina uz altāra un kanceles vienību ar kalvinistu un cvingliāņu baznīcām, tādējādi noraidot to Altāra Sakramentu, kas apliecināts Vienprātības grāmatā.** Amerikā uz Luterāņu Dievkalpojumu grāmatu spēcīgu iespaidu ir atstājusi Gregorija Diksa četru darbību shēma. Saskaņā ar to Svētā Vakarēdiena sastāvdaļas ir dāvanu pienešana, eiharistiskā lūgšana, maizes laušana un izdalīšana. Vakarēdiena iestādīšanas vārdi ir ietverti eiharistiskajā lūgšanā tāpat kā pirmsreformācijas kanonā. Pretstatā šai formālajai rituālajai procedūrai mūsu evaņģēliskā apliecība norāda uz trīskāršu paša Dieva iedibinātu darbību: konsekrācija (iestādīšanas vārdi), izdalīšana un saņemšana.
* – Neviens to nav izpratis labāk par Luteru:
Patiesi, ja mācītājs Sakramentā izdala tikai maizi un vīnu, viņam īpaši nerūp, kam viņš to dod, un ko citi par to zina, ko domā un ko saņem. Tā viena cūka barojas kopā ar citām.
Bet tā kā mums rūp kristiešu audzināšana, kuriem būs jāpaliek, kad mēs jau būsim aizgājuši, un tā kā Sakramentā tiek izdalīta Kristus miesa un asinis, mēs nedrīkstam dot un arī nedosim šādu Sakramentu nevienam, iekams nav pārbaudīts, ko viņš ir iemācījies no Katehisma, un vai ir gatavs atstāties no grēkiem, ko atkal ir veicis. Mēs nevēlamies Kristus baznīcu pārvērst par cūkkūti (Mt.7:6), ļaujot kuram katram bez iepriekšējas pārbaudes nākt pie Sakramenta kā cūkai pie siles. Tādu baznīcu mēs atstājam entuziastiem!
** – Konkordijas formulā teikts:
Es uzskatu, ka tie visi liekami vienā katlā, proti, sakramentārieši un jūsmotāji, lai kādi tie būtu, viņi negrib ticēt, ka Kunga maize Vakarēdienā ir Viņa patiesā, dabīgā miesa, kuru bezdievis vai nodevējs ar savu muti saņem tieši tāpat kā Sv. Pēteris un visi svētie; kas tam – es saku – negrib ticēt, lai atstāj mani mierā un necer uz kopību ar mani; un citādi tas nebūs!
Ieskaties