Staigāt un spīdēt šajā pasaulē

“Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām, jo šādu lietu dēļ Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem. Nebiedrojieties ar viņiem. Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība.” (Ef.5:6-9)

Daudzi, kas izlasa vai dzird šos vārdus, sāk brīnīties, kam tad domāta žēlastība, ja cilvēkam joprojām ir jābūt ļoti uzmanīgam pret grēku. Vai tad Kristus necīnījās par mums? Kāpēc Kristum vajadzēja tā cīnīties par mums, ja arī mums jāturpina cīnīties visā nopietnībā? Vai tad Kristus mums jau nav nopelnījis pestīšanu? Kam tad vajadzīgs Viņa darbs, ja arī mums ar bailēm un drebēšanu jāgādā, lai nezaudētu glābšanu? Vai Kristus jau nav remdējis Dieva dusmas? Priekš kam tad vajadzīga Viņa izpirkšana, ja mums joprojām ir jādzīvo pastāvīgās bailēs no Viņa dusmām? Kurš tad būs izglābts, kurš var tikt izglābts?

Svētais Pāvils mums šeit saka, ka tie visi ir tukši vārdi. Tās ir pasaulīgas, mazvērtīgas un bezdievīgas runas, ar kurām cilvēki pilnīgi veltīgi cenšas sevi attaisnot. Grēki, ko jūs, kristieši, vēlaties sev atļaut, ir tieši tie paši, kas liek Dieva dusmām krist pār neticības bērniem. Ja kristieši kļūst par šo grēku līdzdalībniekiem, Dieva dusmas nāk arī pār viņiem, neskatoties uz viņu iedomāto ticību, un tamdēļ ka viņi ir mīlējuši grēku tieši tāpat kā pasaule, viņi tad tiks nolādēti kopā ar pasauli.

Iespējams, ka nevienā baznīcā salīdzinājumā ar mūsējo nav tik bagātīgi pasludināta svētītā mācība par grēcinieku samierināšanu ar Dievu caur Kristu, par Dieva bezgalīgo mīlestību uz grēciniekiem un par žēlastību, kas tiek dāvāta bez maksas. Taču ir daudz kristiešu, kas mierina sevi ar Dieva žēlastību, ticot, ka tikai tā nodrošina viņu pestīšanu. Un tad viņi turpina dzīvot kā pasaules un neticības bērni un līdzdarbojas pasaules tukšajos darbos. Vēl ļaunāk – viņi dzīvo slepenajā kalpošanā kādam grēkam. Šādi nelaimīgi cilvēki iedomājas, ka tāpēc, ka viņi lūdz, iet uz baznīcu un saņem Svēto Vakarēdienu, viņi ir uzticīgi kristieši, kuri Kristus dēļ joprojām atrodas žēlastības stāvoklī Dieva priekšā. Tomēr Dieva Vārds saka, ka ikviens, kas dzīvo grēkā, kas pār viņu valda, ir izslēgts no Dieva un Kristus valstības. Tad uz viņu gulstas Dieva dusmas, nevis Viņa žēlastība. Velti šāds cilvēks tic, ka viņa ticība tomēr palīdzēs viņam nokļūt Debesīs.

Ak vai, kāda muļķība! Šāda cilvēka ticība nav nekas cits kā tukša iedoma, jo neviens nevar saukt Jēzu par Kungu patiesā ticībā, kā vien caur Svēto Garu. Tomēr Svētais Gars nedzīvo nevienā grēkam pakļautā dvēselē. Ja Dieva dusmas nāks pār neticības bērniem viņu grēku dēļ, cik daudz vairāk tās nāks pār tiem, kas lepojas ar ticību, bet apkauno Dievu ar tiem pašiem grēkiem! “Ja reiz tā notiek ar zaļoksnu koku, kas tad notiks ar nokaltušu?” (Lk.23:31) Šī patiesība par Dieva dusmām ir ne tikai nopietns brīdinājums tiem, kas ir ticīgi vai vēlas būt ticīgi. Tas ir arī stingrs brīdinājums un reizē iedrošinājums kristiešiem, jo Pāvils mūsu tekstā turpina: “Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība.”

Šajos pantos apustulis skaidri pasaka: ja cilvēks vēlas izbēgt no Dieva dusmām, kas nāk pār zemi, viņa pienākums ir nevis būt pasaules grēku līdzdalībniekam, bet gan staigāt un spīdēt šajā pasaulē kā gaismas bērnam patiesā svētumā, visa veida labestībā pret Dievu, taisnībā pret savu tuvāko, kā arī patiesībā un sirsnībā.

Neviens nekļūst taisns un svēts Dieva priekšā ar savu svētdarīšanu. Bet tas, kurš nopietni nemeklē pilnīgāku svēttapšanu, noteikti atkal nonāk kāda grēka pilnīgā varā. Arī tas, kurš vairs necīnās, tiks uzvarēts; tas jāsaprot katram kristietim. Tāpat kā gaisma, kad tā pārstāj degt, galu galā izdziest, tāpat notiek ar kristiešiem, ja tie pārstāj cīnīties ar grēku, tad gaismas bērni atkal kļūst par tumsas bērniem. Labas sirdsapziņas atmešana liek avarēt viņa ticības kuģim (1.Tim.1:19).