Kas cienīgi bauda Vakarēdienu?
Tāpat kā Evaņģēlijs vieniem ir saldā pestīšanas smarža uz mūžīgu dzīvošanu, bet citiem nāves smarža uz mūžīgu pazušanu, tā arī Svētais Vakarēdiens citiem ir liela svētība, turpretī citi to saņem sev par sodu.
Apustulis Pāvils 1. Vēstulē korintiešiem 11:27–28 iesaka kristiešiem pirms Vakarēdiena pārbaudīt pašiem sevi, brīdinot, ka ikviens, kas neizšķir Kristus miesu, to bauda sev par sodu. Tātad, lai Vakarēdiens mums nestu nevis sodu, bet svētību, pirms tā saņemšanas ir labi jāsagatavojas un jāzina, ar ko Vakarēdiens atšķiras no parasta mielasta. Pretējā gadījumā tas, kas ēdīs vai dzers, būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm.
Ko tad nozīmē sagatavoties? Luters atbild šādi: “Gavēšana un ārīga sagatavošanās gan ir jauka paraža,” un tā kopā ar lūgšanu kalpo, “lai savu miesu turētu šķīstībā un godbijībā Kristus miesas un asiņu priekšā.” Tomēr tā vēl nedara mūs cienīgus saņemt Kristus miesu un asinis. Tas ir tādēļ, ka “to, kas šai Sakramentā tiek sniegts, miesa nespēj satvert”. Patiesa gatavība ir Sakramenta izpratne un saņemšana – “tā kā Vārds tev māca”. Tādēļ īsti cienīgs un labi sagatavojies ir tas, kas tic šiem vārdiem – “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai”. Ikviens, kas netic šiem vārdiem, nav labi sagatavojies, jo vārdi “par jums” prasa tikai ticīgas sirdis.
Tātad ir jātic, pirmkārt, tam, ka mēs esam pazuduši grēcinieki un nākam Sakramentā saņemt grēku piedošanu; otrkārt, ka Sakramentā mēs saņemam patiesu Kristus miesu un asinis, kā to iedibināšanas vārdi saka; treškārt, lai saņemtu Sakramentu cienīgi, ir jāzina kristīgā mācība, kā tā mācīta Lutera katehismā; ceturtkārt, jāpārbauda sevi Dieva baušļu gaismā; piektkārt, pirms Vakarēdiena jāizlīgst, ja ir ķildas komunikantu vidū, tāpat jābūt skaidrībai, ka komunikantu vidū pastāv vienota izpratne par kristīgo mācību. Šīs patiesības izriet no Svētajiem Rakstiem. Tā Jeruzālemes draudze vispirms pastāvēja apustuliskās mācības kopībā, un tas ļāva tai būt arī lūgšanu un maizes laušanas jeb Svētā Vakarēdiena kopībā. To, ka jau pirmajā gadsimtā par Sakramenta saņemšanu pastāvēja šāda izpratne, mēs redzam arī no Didahē: “Neviens, lai neēd un nedzer no jūsu pateicības mielasta, izņemot tos, kas kristīti Tā Kunga vārdā.” Tāpat arī aicināti pie Vakarēdiena tika tikai tie, kas bija sagatavojušies: Liturģiskajai formulai: “Lai nāk Žēlastība (Kungs) un lai paiet šī pasaule. Ozianna Dāvida dēlam!” Tai sekoja aicinājums: “Kas ir Svēts, tas lai nāk, bet ja kas nav tāds, tas lai atgriežas! Maran atta! Āmen.” Par svešiem mācītājiem Didahē tiek teikts sekojošais: “Bet, ja nu kāds nāk un māca jums visu to, kas līdz šim jums ir sludināts, uzņemiet to. Bet, ja tas, kas jūs māca, pats ir novērsies no šīs mācības un māca jums ko citu, kas ved pie sairšanas, tad neuzklausiet to.” Un vēl: “Kad jūs Tā Kunga dienā esat sapulcējušies, tad lauziet maizi un pateicieties pēc tam, kad esat izsūdzējuši savus grēkus, lai jūsu upuris būtu šķīsts. Bet ikviens, kas ar saviem ticības biedriem atrodas strīdū, lai nenāk kopā ar jums, kamēr tie nav izlīguši.” Lai draudzes locekļiem vieglāk būtu sagatavoties Svētajam Vakarēdienam, baznīcas doktors Mārtiņš Luters sagatavoja īpašus jautājumus ar atbildēm. Tie parasti ir pievienoti kā pielikums Mazajam katehismam.
Kad dievbijīgs kristietis ir sevi tā pārbaudījis, atzinis savus grēkus, nožēlojis un saņēmis Absolūciju, tad viņš ir patiesi cienīgs baudīt Vakarēdienu. Tikai jāatceras, ka tas nenozīmē, ka viņš pats ir tik cienīgs, ka varētu stāties Dieva priekšā. Ikreiz, ejot pie Dievgalda, mums nākas lūgt: “Kungs es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā namā.” Katehismā vārds “cienīgs” neattiecas uz personu, bet uz sagatavošanos. Tātad, nevis cienīgs saņemt Vakarēdienu, bet cienīgi sagatavojies to baudīt. Vēl jo skaidrāks tas ir tāpēc, ka patiesi cienīgs ir tāds, kas tic grēku piedošanai. Tātad, pirmkārt, apzinās, ka ir grēcinieks un, otrkārt, arī to, ka pati ticība nav cilvēka paša sasniegums, bet Dieva dāvana, ko Viņš sniedz caur Evaņģēliju. Tā kā Vakarēdiens ir Evaņģēlijs, tad tas arī pats rada ticību. Līdz ar to katra reize, kad saņemam Kristus miesu un asinis, gatavo mūs arī nākamajai saņemšanas reizi. Tādējādi mēs jau esam daļēji pieskārušies jautājumam par to, cik bieži Vakarēdiens jāsaņem.
Ieskaties