Mazgāšana atdzimšanai
Kāds sacīs: “Tas ir dīvaini, ka agrīnās baznīcas vēsture tik maz runā par bērnu Kristību.” Atbilde: tas nemaz nešķitīs dīvaini, ja ieraudzīsim, cik patiesībā maz mums ir vēstīts par daudz lielākiem notikumiem baznīcā šajā Pirmajā baznīcas laika posmā.
Toreiz viņi gribēja vestīt par citiem, daudz lielākiem jaunumiem, nevis atstāstīt veco tradīciju par zīdaiņu Kristību.
Paturēsim prātā, ka tas bija laiks, kad baznīca bieži tika šķīstīta briesmīgu vajāšanu asinspirtīs un tā vēl ne tuvu nebija kļuvusi par valsts baznīcu, bet tās vienīgais Aizstāvis un Galva bija Kristus. Mēs zinām, ka lielās un vispārējās vajāšanas ilga aptuveni līdz 300.gadam.
Citēsim dažus vārdus no kristīgās ticības apoloģēta, filozofa, mocekļa Justīna Martīra, kas rāda, kādus vārdus tolaik lietoja saistībā ar kristīšanu. Savā aizstāvības runā ķeizaram Antonijam Pijam viņš saka:
“Tie. kas ir pārliecināti un tic mūsu mācības patiesumam, ir solījušies saskaņā ar to dzīvot, un ir mudināti gavējot lūgt un alkt pēc Dieva piedošanas ar saviem līdzšinējiem grēkiem, un arī mēs lūdzam un gavējam līdz ar viņiem. Pēc tam mēs viņus vedam uz vietu, kur ūdens, un tie atdzimst ar to pašu atdzimšanu ar ko mēs esam atdzimuši, jo viņi ir slacīti ar ūdeni Viņa Vārdā, kas ir Dievs Tēvs un Kungs pāri visām lietām un Pestītājs Jēzus Kristus un Svētais Gars.”
Šajā tekstā mēs varam ieraudzīt, ka tolaik gluži kā Kristus un Pāvila dienās Kristību uztvēra kā “mazgāšanu atdzimšanai” (Tit.3:5) un tādēļ savā stāstījumā varēja aizvietot vārdu “kristības” ar vārdu “atdzimšana”.
Ieskaties