Īstenie luterāņi ir Romas baznīcas nolādēti
Luters mācīja, un Kristus evaņģēlijam uzticīgā luteriskā baznīca vēl aizvien māca, ka cilvēks tiek attaisnots vienīgi ticībā Dieva žēlastībai, kas mums visā pilnībā dāvāta Kristū un Viņa nopelna dēļ. Šāda ticība, kā lasām Rakstos, tiek pielīdzināta par taisnību. Ja cilvēkam ir šāda ticība, tad viņš jau ir attaisnots Dieva tiesas priekšā mūžībā, kā to apliecina pats Kungs: “Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.” (Jņ.5:24)
Tad nu šajā dziļi būtiskajā mūžīgās dzīvības un nāves kontekstā tika izteikti Tridentas koncila lāsti Lutera un luterāņu mācībai:
“Ja kāds saka, ka cilvēki tiek attaisnoti vai nu vienīgi caur Kristus taisnības pielīdzināšanu, vai nu vienīgi caur grēku piedošanu un izslēdz žēlastību, kas ar Svēto Garu tiek izlieta cilvēku sirdīs un tajās iemājo, vai ka žēlastība, ar kuru mēs topam attaisnoti, ir vienīgi Dieva labvēlība, — tas lai ir nolādēts!”
Un:
“Tā kāds saka, ka attaisnojošā ticība nav nekas cits kā vien uzticēšanās dievišķajai līdzcietībai, kura Kristus vārdā piedod grēkus, jeb ka mēs tiekam attaisnoti vienīgi no šīs ticības, — tas lai ir nolādēts!”
Turklāt būtu svarīgi vērst uzmanību uz to, ka Tridentas lāsti tiek mērķēti tieši uz cilvēkiem, kuri šādi tic un saka, nevis uz mācībām, kā to savulaik savās ticības apliecībās darījuši luterāņi, noraidot un nosodot maldu mācības. Un mēs, evaņģēlija mācībai uzticīgie luterāni, esam tie, kurus Tridentas koncils nolād, — katru personīgi un tieši. Tādēļ aizvien esam Romas baznīcas nolādēti, jo neviens šos lāstus nav atcēlis un nav dzirdēts, ka gatavotos to darīt.
Šeit nepalīdz Vatikāna II koncila “plāksteris”:
“Tomēr ticībā attaisnoti, viņi Kristībā ir kļuvuši par Kristus Miesas locekļiem, tā-pēc tas ir taisnīgi, ka tiek saukti par kristiešiem un katoliskās baznīcas bēmi tos pamatoti uzskata par brāļiem Kungs.”
Spītīgi paturēt spēkā lāstus pret luterāņiem, kas palikuši uzticīgi Svētajiem Rakstiem, un tajā paša laikā saukt tos par brāļiem — tas nevairo uzticēšanos. Te nepalīdzēs arī mierinājums, ka mūsdienās Tridentas koncila 16. gs. lāsti attiecināmi tikai uz pagātni, uz tiem, kas Tridentas koncila laikā šādi ticējuši un mācījuši, bet tos, kas mūsdienās tā tic un māca, tie vairs nenolādot; tas ir pretrunā ar Romas oficiālo pozīciju ari šodien. Jēzus Kristus savu darbu un mācību, noteikumus un likumus nav izmainījis nedz šajā pasaulē, nedz debesīs, nedz ellē, jo “Jēzus Kristus [ir] vakar un šodien tas pats un mūžīgi” (Ebr.13:8). Savam Kungam uzticīgie luterāņi savu mācību piecu gadsimtu laikā nav mainījuši. Ja savu mācību ir mainījusi Roma un ja tā uzskata, ka tās tagadējā mācība ir labāka un tuvāka luterāņu mācībai, tad tai būtu godīgi jāatzīst, ka Tridentas koncila lāsti ir bijuši nepatiesi un nepamatoti, un tie būtu jāatceļ.
[Fragments pārpublicēts no laikraksta “Svētdienas Rīts]
Ieskaties