Atgriešanās sinonīmi

Lai pestīšanas kārtība, kura ir tik skaidri un vienkārši izklāstīta Dieva Vārdā, tiktu atspoguļota visā tās bibliskajā tīrībā un patiesībā, teologam ir skaidri jāizprot, kāda ir atgriešanās saistība ar atdzimšanu, atjaunošanos, atdzīvināšanu, apgaismošanu, aicinājumu, grēku nožēlu utt., kas visi ir Rakstos lietoti termini, kuri apzīmē Dieva žēlastības darbību, ar kuras palīdzību grēcinieks tiek atpestīts no tumsības varas un ievests Kristus valstībā (Kol.1:13). Faktiski visi šie termini šaurākā nozīmē ir uzskatāmi par atgriešanās sinonīmiem, tādēļ atšķirības starp tiem un atgriešanos ir vienīgi nominālas jeb loģiskas, bet ne reālas. Atšķirības slēpjas vienīgi aspektos, no kādiem tie atspoguļo grēcinieka atgriešanos pie Dieva.

• Atdzimšana. Šaurākā nozīmē šis termins apzīmē jaunu dzimšanu (Jņ.3:5-6), kuru grēcinieks piedzīvo līdz ar savu atgriešanos, jeb jaunas garīgas dzīves saņemšanu ticībā Kristum. Saskaņā ar Rakstiem, ikviens, kurš tic tam, ka Jēzus ir Kristus (.Jņ.5:1), ir piedzimis no jauna. Tādēļ šaurākā nozīmē šis termins sinonīms vārdam atgriešanās (Ap.d.11:21). Tādēļ mēs varam sacīt, ka atgriezies grēcinieks ir arī atdzimis grēcinieks un otrādi, jo abi šie vārdi apzīmē vienu un to pašu Svētā Gara darbību (Jņ.1:12-13). Luters raksta:
  

  “Ikviens, kurš tic Kristum [..] ir atdzimis jeb no jauna dzimis.”

  Atdzimšanas instrumentālie līdzekļi ir Dieva Vārds, konkrēti – Kristus Evaņģēlijs (1.Pēt.1:23), kā arī Kristība (Tit.3:5), kura ir ūdens, “kas Dieva pavēlē pamatots un ar Dieva Vārdiem savienots,” proti, savienots ar Dieva žēlīgo grēku piedošanas solījumu (Ap.d.2:38).

• Atdzīvināšana jeb augšāmcelšana. Abi šie termini apzīmē grēcinieka pāriešanu no garīgas nāves uz garīgas dzīvības stāvokli (Ef.2:1-9) ticībā Kristum (Kol.2:11-13). Tādēļ arī šie termini ir atgriešanās sinonīmi. Konkordijas formula apstiprina:
  

  “Mūsu samaitātās gribas atgriešana nav nekas cits, kā tās atdzīvināšana no garīgas nāves.”

  Sinergisti un piētisti ir izmantojuši šo terminu nebibliskā nozīmē, lai apzīmētu stāvokli jeb kondīciju, kurā grēcinieks ir uzmodināts un patiesi saprot savu vainu un vēlas tikt pestīts Kristū, taču vēl nav atgriezies, jo nav izšķīries pieņemt dievišķo žēlastību (starpstāvoklis). Tomēr, saskaņā ar Rakstiem, visi, kuri ir šādi uzmodināti (atdzīvināti, augšāmcelti), jau ir atgriezušies (Ef.2:5-8).

  Tiesa, terminu uzmodināts varētu pamatoti lietot, runājot par grēcinieku, kuru ir uzrunājusi bauslība, taču kurš vēl nav ar Evaņģēlija palīdzību sācis ticēt Kristum. Par uzmodinātiem šādā nozīmē varētu dēvēt Fēliksu (Ap.d.24:25) un cietumsargu Filipos (Ap.d.16:30). Šādā nozīmē grēcinieka “atmoda” attiecas uz darbībām, kuras sagatavo grēcinieku atgriešanai, vai uz Dieva palīdzošo žēlastību, kura, pēc mūsu dogmatiķu vārdiem, iedarbojas uz grēcinieku vienīgi ārēji.

  Lielākā piētistu un sinergistu pieļautā kļūda bija tā, ka viņi attiecināja terminu atmoda ne tikai uz tiem, kurus bija uzrunājusi dievišķā bauslība, bet arī uz tiem, kuriem jau “piemita pirmie ticības aizmetņi”, citiem vārdiem, uz tiem, kuri jau bija atgriezušies. Viņi uzskatīja, ka uzmodinātie nav nedz atgriezušies, nedz neatgriezušies. Taču Raksti, kā mēs to jau norādījām iepriekš, neatzīst šādu sinergisku starpstāvokli. Gluži otrādi, saskaņā ar Rakstiem, ikviens grēkus nožēlojošs grēcinieks, kuram piemīt pirmie ticības aizmetņi (ticības dzirksts) ir patiesi atgriezies, kā to pareizi māca Konkordijas formula.

• Apgaismošana. Šis termins apzīmē grēcinieka pāriešanu no dabiskā garīgās tumsības stāvokļa jaunā stāvoklī – garīgā gaismā (Ef.5:8). Tādēļ arī apgaismošana šaurākā nozīmē ir atgriešanās sinonīms, jo pamatā tā ir Dieva žēlīga darbība, ar kuras palīdzību Viņš atver grēcinieku “acis, lai tie atgriežas no tumsības gaismā, no sātana varas pie Dieva un ticībā [..] dabū grēku piedošanu” (Ap.d.26:18). Gan apgaismošana, gan atgriešanās notiek ticībā Kristus Evaņģēlijam; abām ir viena robeža no kuras, sākums, proti, tumsība, un viena un tā pati robeža līdz kurai, proti, ticība. To pierāda Kristus vārdi: “Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas man tic, nepaliktu tumsībā” (Jņ.12:46). Tātad, kamēr cilvēks ir neticīgs, viņš nav apgaismots jeb apskaidrots. Šajā ziņā piētistiem bija taisnība, oponējot ortodoksajiem, kuri pat neticīgiem mācītājiem piedēvēja zināmu apgaismību, jo apgaismība var tikt attiecināta vienīgi uz tiem, kas patiesi tic Kristum.
• Aicinājums. Termins aicinājums Rakstos reizēm apzīmē vienkārši Evaņģēlija pasludināšanu, jeb dievišķā pestīšanas piedāvājuma atklāšanu grēciniekiem. Šajā ziņā ir aicināti visi cilvēki, kuri dzird vai izlasa Evaņģēlija žēlīgo vēsti (Mt.20:16; 22:14). Tomēr vairumā gadījumu šis vārds Rakstos apzīmē ne tikai žēlīgo pestīšanas piedāvājumu, kurš tiek sniegts ar Evaņģēlija starpniecību, bet arī grēcinieku efektīvu aicināšanu garīgai dzīvei, jeb viņu faktisko pāriešanu no sātana valstības Kristus valstībā. Šādā ziņā termins aicinājums ir sinonīms terminam atgriešanās. Aicinātie atgrieztie, proti, patiesi ticīgie, kuri ticībā attiecinājuši uz sevi Evaņģēlija žēlīgos apsolījumus (Rom.1:5-6; 8:30; 1.Kor.1:2, 26; 2.Tim.1:9).
• Grēku nožēla. Termins grēku nožēla tiek lietots gan ar šaurāku, gan ar plašāku nozīmi. Tā Konkordijas formula raksta:
  

  “Termins grēku nožēla Svētajos Rakstos nav lietots vienā un tajā pašā nozīmē. Jo dažās Svēto Rakstu vietās tas apzīmē visu cilvēka atgriešanu kopumā (Lk.13:5; 15:7). Taču šajā Rakstu vietā (Mk.1:15), kā arī citās vietās, kurās ir atsevišķi minēta grēku nožēla un ticība Kristum (Ap.d.20:21), jeb grēku nožēla un grēku piedošana (Lk.24:46-47), nožēlot grēkus nozīmē neko citu, kā patiesi atzīt grēkus, tos no sirds nožēlot un atturēties no tiem (t.i., ārēju motīvu – baiļu un soda – dēļ).”

  Tātad, šis termins apzīmē: a) grēku nožēlu jeb grēka atziņu, ko izraisa bauslība (sirdsapziņas izbailes); tāda ir šī vārda nozīme visās tajās vietās, kurās grēku nožēla ir nodalīta no grēku piedošanas (Lk.24:47); b) grēku nožēla un ticība, jeb cilvēka pilnīga atgriešanās (Lk.13:5). Šajā nozīmē termins grēku nožēla ir sinonīms terminam atgriešanās.

  Par šo iedalījumu Baiers raksta tā:

  “Lai arī termins grēku nožēla reizēm tiek lietots šaurākā nozīmē, attiecinot to uz to atgriešanās daļu, kas tiek dēvēta par atgriešanos no grēkiem, tomēr nereti ar to apzīmē visu atgriešanos.”

  Tāpat grēku nožēlu apraksta arī Augsburgas ticības apliecība :

  “Bet pie īstas grēku nožēlas pieder šīs divas lietas: tā viena ir sirdssatriektība jeb sirdsapziņas izsauktas bailes, atzīstot grēkus; tā otrā ir ticība, kas tiek iegūta no Evaņģēlija jeb absolūcijas un kas tic, ka Kristus dēļ grēki ir piedoti, un tā nomierina sirdsapziņu un atsvabina no bailēm.”

  Augsburgas ticības apliecība pamatoti piezīmē, ka labie darbi, kuri allaž seko grēku nožēlai, ir tās augļi. Pēc tam ir jāseko labiem darbiem, kas ir ticības augļi.

  Šī svarīgā patiesība ir jāaizstāv pret Romas katoļu maldiem, kuri māca, ka grēku nožēla sastāv no grēka nožēlošanas, grēksūdzes un gandarīšanas. Katoļu maldi, saskaņā ar kuriem būtiska grēku nožēlas sastāvdaļa ir paša cilvēka gandarīšana par visiem saviem pārkāpumiem, ir klajā pretrunā ar Rakstos sniegto grēku nožēlas mācību (Mk.1:15), jo tā pamato grēku piedošanu grēku nožēlas pārpilna grēcinieka labajos darbos. Saskaņā ar Romas katoļu mācību, par grēcinieka nopelnu ir jāuzskata ne tikai grēksūdzes un gandarīšanas, bet arī grēka nožēlošanas. Tādēļ grēku nožēla šī termina Romas katoļu izpratnē ir paša cilvēka darbs.

  Tas mums ļauj saprast, kādēļ Luters tik dedzīgi oponēja Romas katoļu grēku nožēlas koncepcijai un, pamatojoties Rakstos, uzstāja, ka grēku nožēla patiešām allaž izraisa labus darbus, taču tā nekad nav pamats, kurā balstās grēku piedošana. Apoloģija:

  “Jo šīs mācības ir pretrunā ne tikai ar Rakstiem, bet arī ar baznīctēvu darbiem, proti, 1) ka saskaņā ar Dieva derību mēs gūstam žēlastību pēc saviem darbiem, kurus neizraisa žēlastība; 2) ka ar grēku nožēlu mēs izpelnāmies žēlastību; 3) ka grēka parāda dzēšanai pietiek vienīgi ar šī nozieguma nosodīšanu; 4) ka mūsu grēki mums tiek piedoti nevis ticībā Kristum, bet gan mūsu grēku nožēlas dēļ, utt.”

  Romas katoļu grēku nožēlas koncepcija, kura liek uzsvaru uz grēcinieka labajiem darbiem, padara par neiespējamu ne tikai patiesu ticību Kristum, jeb uzticēšanos Viņa nopelniem, bet arī patiesu grēku nožēlu (pasīva satriektība) jeb sirdsapziņas izbailes, ko Dievs izraisa cilvēkā ar bauslības starpniecību. Ja cilvēks “nožēlo grēkus” Romas katoļu izpratnē, cerot uz saviem labajiem darbiem, viņš nespēj ticēt Kristum un tikt pestīts (Gal.5:4).