Vai tu ieraugi Dieva biedējošās degsmes zīmi?

Pēc tam, kad radīšanā Dievs bija ierakstījis baušļus cilvēku sirdīs, ar grēkākrišanu šie baušļi cilvēka sirdsapziņā tika padarīti neskaidri un aptumšoti, tā ka cilvēks vairs nespēj pareizi saprast nedz to saturu, nedz to svētumu.

Vēlāk Dievs vēlējās šo Bauslības ierakstu atkārtot un notikt cilvēka acu priekšā pavisam skaidros vārdos. Tauta, ko Viņš bija izredzējis Bauslības saņemšanai un glabāšanai, bija gatavota šim aicinājumam daudzos veidos. Pirmkārt, tas notika ar daudzām brīnišķīgam Dieva pašatklāsmēm, kad Viņš atklāja vienu vai otru no Saviem baušļiem vai apsolījumiem (1.Moz.17:1; 18; 22:18; 32:30 u. c.), vēlāk ar daudz ciešanām un apspiešanu Ēģiptē un beigās ar lielo un brīnumaino Dieva varas un uzticības apliecinājumu, kad Tas Kungs ar varenu roku izveda Savu tautu no verdzības nama.

Tūlīt pēc šī apbrīnojamā notikuma Dievs Tas Kungs pavadīja tautu, būdams mākoņa un uguns stabā, un ar Sava kalpa Mozus starpniecību aizveda tautu pie kalna, kur ar redzamām un satricinošām zīmēm Viņš tiem atklājās un tos uzrunāja. Bet, pirms Dievs pasludināja Savus svētos baušļus, Viņš vispirms divas dienas ar šķīstīšanos un gavēšanu pavēlēja tautai svētīties, lai visa viņu uzmanība būtu pievērsta šim notikumam.

Tālāk ir šis:

“Un notika trešajā dienā, kad ausa rīts, tad bija pērkons un zibeņi, un biezs mākonis virs kalna, un varen stipra bazūnes skaņa, tik stipra, ka visa tauta, kas bija nometnē, izbijās. Un Mozus izveda tautu ārā no nometnes Dievam pretī, un tie nostājās kalna pakājē. Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo Tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā cepļa dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja. Un bazūnes skaņa pieņēmās spēkā; un Mozus runāja, un Dievs tam atbildēja pērkonā” (2.Moz.19:16-19).

Vai tu ieraugi Dieva biedējošās degsmes zīmi? Visi šie pērkona dārdi, zibens, dūmi un uguns, biezais mākonis un spēcīgā bazūne – tā visa ir majestātiska tēlu valoda, kurā Dievs ar redzamām zīmēm vēlējās atklāt Savu svēto, svelmīgo degsmi par Savu Bauslību un Savas taisnīgās dusmas, kas ķers Bauslības vergus un pārkāpējus. Dievs būs degoša uguns. “Tie ir avoti bez ūdens, vēja dzenāti mākoņi, viņiem nolemta visdziļākā tumsība” (2.Pēt.2:17). “Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos..” (Atkl.14:11). Šeit Dievs runā gaužām nepārprotamus vārdus.

Tā Kunga draudi lai ikvienam cilvēkam liek aizdomāties par Dieva svēto Bauslību un tās spriedumiem, ko Kristus apstiprina ar vārdiem: “Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek” (Mt.5.18). Šo svēto Bauslību tu nekad nedrīksti pārkāpt, citādi tevi ķers sods, jā, tieši tevi — tās pārkāpēju!

Ja Bauslības spriedums ķer tavu sirdsapziņu jau tagad, žēlastības laikā, un tu gūsti izlīgumu un samierinājumu ar Dievu, savu Soģi, tu nenāksi tiesā (Jņ.5:24) un būsi izbēdzis no mūžīgās pazudināšanas. Tu netiksi pazudināts. bet saņemsi Kristus mūžīgo dzīvību, jo Viņā tev ir Bauslības piepildījums (Rom.10:4). Bet, “sodīdams [šajā laikā] Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti” (1.Kor.11:32). Tāpēc ikvienam ir jāliek pie sirds, ka reiz — vai nu šajā vai lielajā tiesas dienā — cilvēkam jātop tiesātam pēc Bauslības.

Bet, ja reiz Bauslības došanu pavadīja tik lielas tautas bailes, tad cik gan daudz vairāk baiļu būs tad, kad pati Bauslība tiesās tās nicinātājus! Tad būs jādzird spēcīgā bazūne un jāredz lielā uguns, kad “pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei”, un “Kungs Jēzus atklāti parādīsies no debesīm ar Savas varenības eņģeļiem uguns liesmās un turēs tiesu pār tiem, kas Dievu neatzīst un kas neklausa mūsu Kunga Jēzus evaņģēlijam”, un “Viņš nāks pagodināt Sevi Savu svēto vidū un saņemt apbrīnošanu visu ticīgo starpā viņā dienā, arī pie jums, kuru starpā mūsu liecība iemantojusi ticību” (1.Tes.4:16; 2.Tes.1:7-8, 10).

Ak, kaut Dievs par mums apžēlotos un atdarītu mūsu acis, ka mēs savā dzīvē iepazītu un uzlūkotu patieso Dievu, proti, Viņa labestību un stingrību, kas vienlīdz lielā mērā ir varens un majestātisks, žēlsirdīgs un biedējošs, pārmēru žēlastības pilns pret tiem, kas Viņu bīstas un cer uz Viņa laipnību Kristū, bet arī pārmēru biedējošs tiem, kas nicina Viņa tiesas un Viņa žēlastību. Tā Viņš mūs uzrunā ar visām šīm bijību izraisošajām zīmēm.