Par iešanu pie Dievgalda
Dažas baznīcas runā par iešanu pie Dievgalda, lai piedāvātu savu “upuri”. Citas baznīcas uzskata, ka šī Maltīte ir pasākums, kad mēs parādām savu uzticību Kristum un liecinām viens otram.
Tas, ko Jēzus vēlas mums dot Svētajā Vakarēdienā, var tikt pārprasts un nepareizi pielietots.
Svētajā Vakarēdienā visām liturģiskajām darbībām jābūt koncentrētām uz to, ko pats Jēzus kā Dieva Vārds cilvēka miesā dara mūsu labā, nevis uz mūsu mēģinājumiem gūt Viņa labvēlību. Svētajā Vakarēdienā nav nepieciešams nekāds upuris. Jēzus upuris ir pilnīgs, neatkārtojams (Ebr.7:27; 9:28). Runāt par baznīcu vai mācītāju, kas piedāvā upuri, nozīmē novērsties no galvenā pilnīgā upura, ko Jēzus nesa reizi par visām reizēm (Ebr.7:27; 9:28; 10:10).
Jēzus ir mūsu vidū neprasot, lai Viņam kalpo, bet lai žēlsirdīgi kalpotu mums ar Sevi. Marta bija aizņemta, darot labus darbus, bet viņas māsa Marija bija izvēlējusies kaut ko labāku. Marija vienkārši sēdēja pie Jēzus kājām, lai saņemtu to, ko Viņš vēlējās dot viņai un viņas māsai. Klausoties Jēzū, Marija patiesi godināja Viņu. Jēzus mums ir Dieva Vārds (Jņ.1:14), īstais dievišķās žēlastības avots. Mēs esam svētīti, kad piepildām savas acis, ausis un sirdis ar Dieva Vārdu, kas tapis miesa (Lk.11:28).
Ieskaties