Piedzīvot Dieva sodu par Jēzus un Viņa evaņģēlija noraidīšanu

“Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.”
[Lk.19:41-48]

Raudot par Jeruzālemi, Jēzus šīs pilsētas iedzīvotājiem stāsta, ka tas, kas kalpo viņu mieram un glābšanai, ir pilnībā no tiem apslēpts. Gadu garumā Viņš laipni un skaidri rādīja viņiem ceļu uz pestīšanu un apstiprināja Savu Vārdu ar brīnišķiem brīnumdarbiem. Bet viņi ne tikai nevēlējās pieņemt Viņa Vārdu, bet galu galā pat sāka uzskatīt, ka Jēzus ir kārdinātājs un Viņa mācība ir nepatiesa un bīstama. Viņiem pilnīgi apslēpts bija fakts, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un ka ticība Viņam glābj. Tā vietā viņiem šādi uzskati šķita kā noziegums, kuru viņi neieredzēja, un muļķība, no kuras viņi mēģināja izvairīties.

Bet Jēzus turpināja uzrunāt viņus: “Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” [Lk.19:43-44] Jeruzalemes iedzīvotājiem nebija ne mazākās nojausmas, ka viņiem vajadzēs piedzīvot Dieva sodu par Jēzus un Viņa evaņģēlija noraidīšanu. Viņu sirdsapziņa bija apklususi. Lai arī Jēzus, brīdinot viņus ar asarām acīs, jau iepriekš paziņoja par Dieva neizbēgamo un taisnīgo sodu, viņi joprojām tam neticēja.

Bet turpināsim. Mūsu evaņģēlija teksta beigās ir teikts: “Viņš (tas ir, Kristus) katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt .” [Lk.19:47] Pēc tam, kad viņi bija kļuvuši akli attiecībā uz lietām, kas dotu viņiem mieru, un pēc tam, kad viņi bija zaudējuši visas bailes no Dieva soda, viņi sāka krist no viena grēka nākamajā, neuzskatot vairs tos par pārkāpumiem. Pats lielākais naids sekoja pēc tam, kad viņos parādījās nicinājums pret Kristu, tad viņi beidzot sirdī atļāva vietu domām par nevainīgā noslepkavošanu. Un tā viņu naids nerimās, līdz viņu alkas pēc asinīm radīja piepildījumu, redzot Kristu pie krusta.

Mēs šeit redzam spilgtu piemēru stūrgalvīgas personas stāvoklim. Šāds cilvēks ir kritis grēkā tik tālu, ka vairs nezina, kas dotu viņam mieru. Dieva vārds viņam tiek sludināts veltīgi. Tas uz viņu vairs neatstāj iespaidu. Viņa sirds ir tikpat vienaldzīga un auksta kā akmens. Evaņģēlijs ar visu savu bagātīgo žēlastību un mierinājumu var tikt sludināts šādam ietiepīgam cilvēkam, Kristus un Viņa mīlestība pret grēciniekiem var tikt izskaidrota patiesi aizkustinoši, taču šāda cilvēka sirds paliek neizkustināma. Bauslība visā stingrībā un ar visiem tās draudiem var tikt sludināta šādam stūrgalvīgajam, taisnīgais un svētais Dievs var tikt raksturots biedējošā veidā, un to visu var papildināt nopietna pamācība, tomēr šāda sirds paliek tikpat remdena kā pirms tam. Žēlastība un dusmas, dzīvība un nāve, svētība un lāsts, debesis un elle, kā arī pestīšana un sods var tikt novietoti stūrgalvīgā priekšā, taču tas viss viņam ir vienaldzīgi. Lai arī ceļš uz pestīšanu viņam var tikt sludināts pavisam skaidri, taču viņš šādi netiek pārliecināts. Gaisma vairs neiespīd viņa dvēselē un viņš paliek tumsā. Jo vairāk viņš lasa un dzird Dieva vārdu, jo muļķīgāks un aizvainojošāks tas viņam kļūst. Naids un ienaids stingri nostiprinās viņa sirdī, un tad Vārds kalpo tikai tam, lai nocietinātu viņa sirdi, līdz tas kļūst par āmura laktu.

Tāpat kā Dieva vārds nevar apgaismot, pamodināt un izkustināt šādu ietiepīgu cilvēku uz grēku nožēlošanu, tā arī dzīvē piedzīvotajam neizdodas radīt viņā svētīgu iespaidu. Ja viņam viss iet labi, viņš neļauj mīkstināt sirdi un neļauj to vest pie grēku nožēlas. Jo vairāk mīlestības Dievs viņam izrāda, jo drošāks, lepnāks un nekaunīgāks viņš kļūst. Kad iztrūkst nepatikšanu, tad viņš tic, ka lietas nekad nemainīsies un viņš nemirs. Un tāpat, ja notiek tieši pretēji, ja šādam cilvēkam viss notiekas slikti, arī tad viņš joprojām atsakās kļūt pazemīgs. Tā vietā viņš sūdzas par savu likteni un zaimo Visvareno Debesīs. Viņam vairs nav sajūtu attiecībā uz viņa grēkiem. Viņa sirdsapziņa kļūst rētaina, tā vairs viņu neapsūdz un beidzot apklust pavisam. Tad, nebaidoties no Dieva soda, viņš kļūst par atklātu ienaidnieku un galu galā par Kristus, Viņa Vārda un kristiešu vajātāju. Noskumušo vecāku, brāļu un māsu, bijušo ticības biedru un draugu asaras tad ir veltīgas. Stūrgalvīgais cilvēks smejas par tiem, kas viņu žēlo. Tad dienā, kad tiks atklāts taisnīgais Dieva spriedums, šāds stūrgalvīgais sagaidīs elli un sodu.