Jēzus pēdējais mielasts

Ja kāds mēģina atainot to, kas notika Jēzus pēdējā mielastā, kuru baznīca jau sākotnēji ir uztvērusi kā Svētā Vakarēdiena iestādīšanu, viņam jau sākumā ir jāapzinās šo mēģinājumu ierobežotība. Jo uzticamāki šie senie avoti šķiet, jo vairāk vēsturniekam ir jāuzmanās, lai viņš neizlasītu šajā tekstā vairāk, nekā tas pats saka.

Jaunās Derība savā būtība ir ļoti kodolīga. Evaņģēlisti stāsta to, kas viņiem šķita nepieciešams, lai to zinātu viņu pirmie lasītāji, un ne vārda vairāk. Modernam vēsturniekam tādējādi diemžēl nākas saskarties ar robiem tradīcijā; tas attiecas arī uz Svētā Vakarēdiena tradīciju. Mēs visos sīkumos nevaram rekonstruēt to “nakti, kad Viņš tapa nodots”, ne arī visu, kas notika pēdējā mielastā. Šādā gadījumā vēsturnieka uzdevums nav hipotētiska to notikumu rekonstrukcija, par kuriem mums netiek stāstīts, bet gan tikai tā [teksta] analīze, kurš ir ticis nodots tālāk tā autentiskuma un nozīmes dēļ. Tas īpaši izslēdz ikvienu mēģinājumu ar psiholoģisku pārdomu palīdzību atveidot to, kas notika Jēzus dvēselē pēdējā mielasta laikā un ko Viņš tādējādi būtu varējis teikt, un ko Viņa vārdi būtu varējuši nozīmēt.

Te nu vienreiz par visām reizēm ir jādara gals tādiem pieņēmumiem, ar kuriem Heitmillers mēģina izskaidrot situāciju, kurā Jēzus teica Svētā Vakarēdiena vārdus:

Domas par katastrofu noteikti Viņa dvēselē izraisīja.. pārdomas par to, kas ir iznācis no Viņa darba, kuram Viņš bija veltījis savu dzīvi, par [to, kas notiks ar] Viņa mācekļiem Viņa nāves gadījumā – cīņu par pašu ticību, par savu darbu, par savu Dievu. Vakarā pirms Viņa aresta [Viņam] varēja rasties nojauta, vismaz nepārprotama pārliecība. Tas ir psiholoģiski saprotams. Šo pieņēmumu apstiprina Viņa vārdi: “Es vairs nedzeršu no vīna koka augļiem… “ Atvadu noskaņa Viņu mudina. Domas par nāvi piepilda Viņa dvēseli. Kad Viņš apsēdās kopā ar savējiem, lai baudītu mielastu, Viņš bija pārliecināts, ka tā ir Viņa pēdējā brālīgā maltīte. Viņu atkal bija pārņēmušas domas par šo Viņa darba noslēgumu; spilgti atklājās mīlestība, kuru Viņš izjuta pret mācekļiem. Viņš nav cietis sakāvi cīņā par ticību savam Dievam un savam darbam. Viņā bija priecīga pārliecība, ka kādu dienu Viņš atkal būs kopā ar savējiem Tēva valstībā. Bet kas notiks ar Viņa ganāmpulku, kuru ticību un vājības Viņš tik labi pazina..?”

Tikpat nepārliecinošs ir tas, ko raksta Dalmanis:

Tajā naktī Viņš lauza maizi, zinādams par savu tuvo nāvi, Viņa dvēseli pārņēma liktenis, ko Tēvs Viņam bija nolicis. Cik dabiski tas bija, kad Viņš sāka lauzt un dalīt maizi gabalu pēc gabala, lai domas izprastu Viņa dvēseli: “Tas notiks ar mani, kad man būs jācieš līdz nāvei.”

Teksts mums nesniedz ne mazākās norādes uz šādām konstrukcijām, kurās racionālisma ekseģēze joprojām ir iestigusi.* Tie kalpo nevis, lai izskaidrotu, bet lai padarītu neskaidrāku patieso situāciju, jo viņi “ieliek” To Kungu, kas iestāda Svēto Vakarēdienu, modernā Rietumu cilvēka psiholoģiskajās kategorijās.

Tādēļ ir nepieciešams skaidri brīdināt no šīs nepareizās pieejas, jo daudzi Svētā Vakarēdiena perikopes interpretētāji ir ļāvuši psiholoģizējošajām tendencēm sevi novirzīt no ceļa. Vēl “dabiskāk”, vēl pašsaprotamāk ekseģēts pēdējā mielasta svinēšanu kā atvadu mielastu un novēlējumu (mantojumu) attiecina uz visu Jēzus dzīvi, un, jo vairāk šī svinēšana ir zaudējusi pārsteidzoša, ārkārtēja un skandaloza [notikuma] raksturu, ir vēl jo nepieciešamāk, lai ieinteresētais ekseģēts pārbaudītu, vai nav kritis par upuri šīm psiholoģizēšanas briesmām. Ja vēsturnieks apcer, kādas varētu būt bijušas Viņa domas un vai Viņš tur teica iestādīšanas vārdus, tad tā nav pēdējā mielasta perikopes vēsturiska interpretācija. Šīs perikopes interpretācija nav noskaņojumu attēlošana – ne Jēzus, ne Viņa mācekļu noskaņojumu – , tā arī nav mēģinājums uzminēt, kādas domas tajā laikā bija “pārņēmušas” Jēzu vai arī “ielauzās Viņa dvēselē”. Tas nozīmē skaidri izvērtēt un objektīvi izklāstīt to, kas notika, kas tika teikts un kas tika domāts ar šiem vārdiem.

Kas tad toreiz īsti notika? Jēzus apsēdās, jeb, precīzāk sakot, Viņš atgūlās – tāda bija paraža Pashā mielastā – pie galda kopā ar saviem mācekļiem. Pirmais Svētais Vakarēdiens notika mielasta laikā, un, kā mums ir zināms, šis Svētā Vakarēdiena apvienojums ar mielastu ilgu laiku tika saglabāts senbaznīcas agapē mielastā. Tikai otrā gadsimta vidū Justīns mums stāsta, ka tajā laikā Romā Svētais Vakarēdiens tika atdalīts no parastā maltītes laika un pārnests uz dievkalpojumu svētdienas rītā. Tomēr, pamatojoties uz šo Svētā Vakarēdiena un parastas maltītes apvienojumu, nevar secināt, ka Jēzus pēdējais mielasts bija tikai parasta maltīte un Pashā mielasts. Mielasts, kuru Jēzus kā namatēvsnoturēja kopā ar saviem mācekļiem, bija kas daudz nozīmīgāks. Tas patiešām bija atvadu mielasts, pēdējā sadraudzības reize pie galda. Tas bija arī Pashā mielasts, neskatoties uz to, vai tas tiek saprasts, pamatojoties uz Austrumu tradīcijām un tādiem moderniem pētniekiem kā O.Prokšs, kā gaidītas svinības vai, pamatojoties uz Rietumu baznīcu un daudziem pēdējā laika teologiem, kā patiesais Pashā mielasts. Iespējams, ka pilnīgi droši nekad nevarēs izlemt par labu vienai no šīm abām alternatīvām, bet pats fakts, ka Jēzus pats šo maltīti saprata kā Pashā mielastu, nekad netiks apstrīdēts. Jeremija ir parādījis, kā Jēzus pēdējais mielasts visos sīkumos saskan ar Pashā mielasta kārtību. Vienīgais pretarguments, kas paliek neapgāzts, ir sarežģītais jautājums par datumu. Vai tā bija ceturtdiena, kurā tika baudīts Pashā mielasts nisana mēneša 14.dienā, un vai Jēzus tika kristā sists augsto svētku pirmajā dienā? Vai gaidītie Pashā svētki, Pashā bez Pashā jēra, dienu pirms nisana 14.dienas ir iespējami? Pat ja varētu atbildēt uz šiem jautājumiem, ir neiespējami pārraut saistību starp Jēzus pēdējo mielastu un Pashā mielastu, neizdarot varmācīgas izmaiņas vēstījumos. Vēstījums par sagatavošanos Pashā mielastam (Mk.14:12-16 un paralēlie teksti) – “viens no brīnišķīgākajiem Marka evaņģēlijā”– ir pilnīgi ticams, un tā krāšņums un dzīvīgums nedod pamatu kritiskai apšaubīšanai. Tā saistība ar pēdējā mielasta perikopi ir tik stipra, ka to iespējams lauzt tikai ar spēku. Pat ja iestādīšanas perikopi būtu iespējams interpretēt bez stāstījuma par sagatavošanos (piem., 1.Kor.11), pēdējais savu kulmināciju sasniedz tikai iepriekšējā un nekad nav eksistējis pats par sevi. Šī Pashā mielasta laikā atklājās tas, kas Mk. 14:22 u.trpm. tiek aprakstīts ar vārdiem: “Un, tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva, un sacīja: “Ņemiet, tā ir mana miesa.” Un Viņš ņēma kausu, pateicās un tiem to deva. Un tie visi dzēra no tā. Un Viņš tiem sacīja: “Šīs ir manas derības asinis, kas par daudziem top izlietas”” [Mk.14:22-24]. Nav iespējams precīzi noteikt brīdi, kurā tika veiktas šīs darbības. Saskaņā ar Marka evaņģēliju šķiet, ka biķera pasniegšana notiek tūlīt pēc maizes izdalīšanas. Saskaņā ar tradīciju, kuru pārstāv Pāvils (“pēc vakarēdiena”, 1.Kor.11:25), abas norises, no kurām otrā bija svētītā biķera izdalīšana, notika mielasta beigās, bet pirmā notika agrāk, vai nu mielasta sākumā, vai tā laikā. Jeremija uzskata, ka Jēzus savus vārdus par vīnu un maizi pievienoja galda lūgšanai, kuru namatēvs teica pār neraudzētu maizi tieši pirms Pashā jēra ēšanas, un pateicības lūgšanai, kas tika teikta pār “trešo” biķeri, “svētības biķeri” (1.Kor.10:16), īstās maltītes beigās pirms “pateicības dziesmas” (Mk.14:26, Pashā Hallel). Tas šķiet ļoti ticami. To, ka saistība starp pirmo Svēto Vakarēdienu un Pashā liturģiju vēstījumos netiek skaidrāk parādīta, mēs, iespējams, varam pamatoti izskaidrot ar to, ka šīs tradīcijas ir bijušas senbaznīcas liturģisko vajadzību ietekmētas. Eklesiālajām tradīcijām nebija dziļākas intereses par Pashā rituāla detaļām. Galvenā uzmanība tika vērsta uz to, kas baznīcas liturģijā bija palicis no pirmā Svētā Vakarēdiena. Tas izskaidro arī to, kāpēc Marka stāstījumā nav pat ne mazākās norādes uz to, kas notika laikā starp maizes izdalīšanu un biķera pasniegšanu. Tas viss līdz ar tradicionālo Pashā rituālu, kuru Jēzus neapšaubāmi ievēroja, attiecībā uz pašu Svēto Vakarēdienu bija neatbilstošs (novecojis). Kur tiek svinēts Jaunās Derības Pashā, tur Vecās Derības Pashā reizē tiek piepildīts un atcelts. Senbaznīca jau bija sapratusi to, kas vēlāk tika izteikts vārdos:

“Šī jaunā Pashā jaunā svētības Hath piepildīja seno rituālu.”

Jēzus maltītes laikā veica divas darbības: maizes svētīšanu, laušanu un izdalīšanu un biķera svētīšanu un izdalīšanu. Abas darbības kā tādas bija noteiktas jūdu reliģiskās galda paražas, un tās parādās ne tikai Pashā svinēšanā, bet arī citos mielastos, piemēram, ģimenes mielastā, ar kuru piektdienas vakarā sākās sabata svinēšana. Par šādu Jēzus rīcību, kad “Viņš ņēma maizi, pateicās, pārlauza to,” tiek runāts ne tikai attiecībā uz Svēto Vakarēdienu, bet arī brīnumainajā paēdināšanas stāstā par Emavas mācekļiem, kas netieši norāda uz maizes laušanu, kuru Viņš praktizēja savas zemes dzīves laikā. Dieva Radītāja slavēšana par maizi, pateicības pilnais lūgums pēc svētības Viņa ļaudīm, maizes laušana un tās izdalīšana tiem, kuri piedalās mielastā, kas līdz ar to ir zīme viņu dalībai slavēšanā, pateicības lūgšanā pār biķeri un, iespējams, arī tā izdalīšanā – tās visas ir jūdu paražas, kuras tika ievērotas saskaņā ar Viņa ļaužu dievbijību. Tas nosaka Jēzus rīcību, kad Viņš noturēja pēdējo mielastu, un tā atšķiras no līdzīgām darbībām, kurās Viņš pats nedalīja maizi un vīnu, kā to parasti darīja ģimenes galva. Tas varētu vismaz izskaidrot aicinājumu “ņemiet” Mk.14:22.** Bet, neskatoties uz to, cik lielā mērā Viņa rīcība varētu līdzināties jūdu svētības rituāliem, to nez vai varētu nodalīt no tiem. Ne jau Jēzus darbības, ko Viņš veica tajā vakarā, lielā līdzība ar šiem rituāliem ir tā, kas nosaka Svētā Vakarēdiena raksturu, bet gan tas, kas to nošķir no tiem. Agrīno kristiešu agapē mielasti pēc formas bija ļoti viegli sajaucami ar jūdu sadraudzības mielastiem, tomēr to iekšējais saturs bija kaut kas pilnīgi jauns, un tas attiecas arī uz maizes un vīna svētīšanu un izdalīšanu Jēzus pēdējā mielastā. Tas, kas tur notika, bija kaut kas pilnīgi jauns, īpaša darbība, kas iegūst nozīmi tikai ar vārdiem, kurus Viņš izteica, to darot.

Paskaidrojuma vārdi, ar kuriem Jēzus papildināja savu darbību, tādējādi ir atslēga, lai izprastu Svēto Vakarēdienu. Tie atklāj atšķirību starp Viņa rīcību un to, ko dara jūdu namatēvs, kopā ar savu ģimeni ēdot Pashā mielastu un sakot tradicionālos svētības vārdus. Tie ne tikai nodala Svēto Vakarēdienu no Pashā, bet arī šo Jēzus pēdējo mielastu no visām tām maltītēm, kuras Viņš kopā ar mācekļiem bija ieturējis iepriekš. Ir ticis izteikts apgalvojums, ka senākais baznīcas Svētais Vakarēdiens, “maizes laušana” pirmajā Jeruzalemes draudzē, nemaz netika uztverts kā Jēzus pēdējā mielasta atkārtošana, bet kā tās galda sadraudzības turpināšana, kas Viņam vienmēr bija bijusi ar saviem mācekļiem. Šajā hipotēzē ir patiesības kodols. Patiesībā Jēzus un Viņa mācekļu sadraudzībā bija jābūt kam īpašam jau pirms pēdējā mielasta un arī ārpus tā. “Maizes laušana” patiesi saistās ar Jēzus dzīvi uz zemes. Jēzus to darīja ik dienas kā svētīšanu pirms kopīgajām maltītēm, un reiz piecu tūkstošu ļaužu paēdināšanā tas notika daudzu cilvēku klātbūtnē. Šī “maizes laušana”, ko Jēzus veica savu mācekļu vidū, turpina dzīvot senbaznīcas Svētajā Vakarēdienā. Tas ir patiesības grauds Leicmaņa tēzē par Svētā Vakarēdiena izcelsmi. Šis apgalvojums ir kļūdains tādējādi, ka tas nesaprot, ko Jēzus pēdējais mielasts nozīmē šajā kontekstā. Neskatoties uz to, ka tās ir maizes laušanas, ko veic pats Jēzus, beigas, kulminācija, tas ir arī sākums jaunai svinēšanai, kurā Jēzus veiktā “maizes laušana” ieguva daudz dziļāku nozīmi, svinot daudz ciešāku sadraudzību nekā iepriekšējās galda sadraudzības. Šajā svinēšanā Tas Kungs nav tikai galda biedrs, nav tikai namatēvs, kas saka svētības vārdus vai kopā ar savējiem ēd Pashā, bet Viņš pats ir šī mielasta ēdiens un dzēriens. Viņš ir Pashā jērs, upurēšanas ēdiens, kas tiek ēsts, Viņa asinis ir svētais dzēriens, kas tiek baudīts. Tādējādi šajā mielastā tiek nodibināta sadraudzība, kurā turpina pastāvēt iepriekšējā galda sadraudzība, tajā pašā laikā tā ir daudz ciešāka un dziļāka sadraudzība. Šādai sadraudzībai nav analoģijas, tāpat kā nav svinēšanas, kas būtu šai līdzīga. Svētais Vakarēdiens šo unikālo, īpašo raksturu guva no iestādīšanas vārdiem.

* – Paulusa interpretācija 1805.gadā: “Maizes laušana bija pārņēmusi Jēzus prātu, piepildīja ar domām par nāvi, uz brīdi Viņu pārsteidza šī [maizes sadalīšanas] līdzība [ar Viņa nāvi]. Vīnogu asinis satrauca Jēzu: pēkšņi tās Viņam šķita kā Viņa paša asinis”.

** – “Ņemiet” nav atrodams Lūkas un Pāvila [vēstījumos] – Mateja evaņģēlijā tas ir paplašināts līdz: “Ņemiet, ēdiet.. dzeriet.” Vārdu λάβετε varētu salīdzināt ar uzrakstu λάβε εὐλογία, kas atrodams uz jūdu zelta ornametiem rotāta stikla kausa)