Ar atgriešanos saistītās iekšējās izjūtas
Grēciniekam atgriežoties pie Dieva, viņa sirdī rodas zināmas izjūtas. Vispirms, iztrūcies par saviem grēkiem, kurus viņam atklāj dievišķā bauslība (Rom.3:20), viņš piedzīvo sirdsapziņas pārmetumus, proti, patiesas izbailes un garīgas ciešanas (Ap.d.16:29-30). Sirdsapziņas pārmetumi (grēkus atzinušas sirdsapziņas apsūdzības pilni pārmetumi), lai arī ir nepieciešami, paši par sevi nav nekāds nopelns (Mt.27:3-5).
Neskatoties uz grēka apziņu un bailēm no Dieva dusmības, grēcinieks neatgriežas, līdz nav dzirdējis Evaņģēliju. Uzklausot Evaņģēlija sludināšanu, Svētais Gars izraisa viņa sirdī patiesu ticību žēlīgajiem piedošanas apsolījumiem un viņš tiek atgriezts, tieši pateicoties šīm izjūtām, proti, pateicoties skaidrai ticībai Kristum (Ap.d.16:31-34).
Šīs divas izjūtas – grēku nožēla un ticība – ir rodamas ikvienā personā, kas ir piedzīvojusi patiesu atgriešanos (Ps.32:1-5). Kur to nav, tur nav notikusi patiesa atgriešanās.
Konkordijas formula saka:
“Patiesa atgriešanās vienmēr saistās ar iekšējām prāta, gribas un sirds izmaiņām, jaunām izjūtām un norisēm, proti, ka sirds uztver grēku, bīstas Dieva dusmu, atgriešas no grēkiem, uztver un uzņem Kristū doto žēlastības apsolījumu, domā labas garīgas domas, ir kristīgi noskaņots un cīnās pret savas miesas kārībām. Jo tur, kur šīs lietas nav vērojamas, tur nav arī patiesas atgriešanās.”
Savukārt tur, kur ir vērojama grēku nožēla un ticība, tur ir notikusi atgriešanās, pat ja ticīgā cilvēka grēka apziņa un uzticēšanās dievišķajai žēlastībai vēl ir gaužām vāja. Raksti nekur nepieprasa konkrētu grēku nožēlas vai ticības pakāpi, lai arī, protams, ticīgam cilvēkam būtu jātiecas pieaugt gan grēka, gan žēlastības apziņā (Kol.1:9-11; 2.Pēt.3:18). Var droši apgalvot, ka patiesa atgriešanās ir notikusi tur, kur savus grēkus nožēlojošs grēcinieks uzskata, ka viņa grēki ir nolēmuši viņu mūžīgai pazudināšanai (Ap.d.16:30).
Patiesa mīlestība uz Dievu nav daļa no atgriešanās, jo mīlestība ir ticības auglis (Gal.5:22), jeb atgriešanās sekas. Bet pestījošā ticība ienāk sirdī, līdz ko grēcinieks nožēlo grēkus, ilgojoties jeb tiecoties pēc Dieva žēlastības Jēzū Kristū, proti, tiklīdz kā viņā rodas kaut niecīga ticības dzirkstīte, kā to skaidri māca Svētie Raksti (Jes.42:3; Mk.9:24). Konkordijas formula saka:
“Visiem dievbijīgiem kristiešiem, kuri izjūt un piedzīvo savās sirdīs kaut nelielu dzirksti, kaut nelielas ilgas pēc Dieva žēlastības un mūžīgās pestīšanas, šī dārgā Rakstu vieta [Fil.2:13] sniedz lielu mierinājumu; jo viņi zin, ka Dievs ir licis viņu sirdīs šo pamatu patiesai dievbijībai un ka Viņš arī turpmāk stiprinās viņus un palīdzēs viņiem liela vājuma brīžos palikt līdz galam īstenā ticībā.”
Ieskaties