Par tumsas noslēpumaino spēku

“Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” [1.Pēt.5:8]

Vienā no itin bieži un asi noraidītajām kristīgajām doktrīnām ir teikts, ka pastāv velns, kas nikni un nemitīgi uzbrūk cilvēkam. Pat starp tiem, kuri apgalvo, ka tic visam Rakstos teiktajam, ir daudz tādu, kuri netic, ka velns ir vai ka viņš darbojas cilvēku vidū. Tiem, kas noraida Dieva vārdu, šeit nav daudz strīdu. Mācība par sātanu attiecas uz neredzamo garu pasauli, kuru mēs nespējam izzināt tikai ar mūsu saprātu bez dievišķās atklāsmes Vārda. Protams, doktrīna par tumsas noslēpumaino spēku šķiet muļķība tam, kurš noraida visu dievišķo atklāsmi.

Bet tikpat noteikti kā ir Dievs, kurš Sevi atklājis Bībelē, tikpat noteikti ir arī sātans. Svētajos Rakstos vārds “sātans” nav minēts vairākās vietās tikai tāpēc vien, lai cilvēks sāktu filozofēt, ka tas patiesībā nozīmē tikai ļaunas domas un vēlmes. Bībelē mums ir pilnībā aprakstīts, kā sātans radās, aprakstīts, kāda ir viņa būtne, īpašības, darbi, kāda ir viņa ietekme uz visu cilvēku dzimumu, kāda ir viņa valstība, viņa dzīvesvieta un viņa liktenis tagad un nākotnē. Mācība par sātana klātbūtni šai pasaulē ir Svēto Rakstu sastāvdaļa tik lielā mērā, ka viss kristīgās doktrīnas pamats sabrūk, tiklīdz cilvēks vēlas noliegt ļaunā gara esamību.

Bībele mums saka, ka Dievs ir radījis gan cilvēkus, gan arī neskaitāmi lielu daudzumu augstāku garu, proti, eņģeļus, ka Viņš tiem devis lielu slavu un godu un ka, pulcējoties ap Viņa troni, viņiem ir jākalpo Viņam un jāizpilda Viņa pavēles. Tomēr viens no cēlākajiem eņģeļiem atkrita no Dieva un kopā ar viņu atkrita ļoti daudz Debesu garu. Tāpēc kritušajam eņģelim nebija atļauts saglabāt savu vietu Debesu valdības hierarhijā. Pēc tam, kad viņš bija pametis sev nolikto amatu, viņš ar tumsas ķēdēm tika izmests no Debesīm uz elli. Tad šis ļaunais Dieva ienaidnieks nolēma izveidot citu valstību tās vietā, kuru viņš zaudēja, un tādā veidā iznīcināt Dieva darbus visur.

Tajā laikā Dievs pēc sava tēla radīja pirmos cilvēkus, svētus un lieliskus miesā un dvēselē. Sātans mēģināja viņus atraut no Dieva, kārdinot krist grēkā. Un cilvēks ļāva sevi ievest kārdināšanā, pameta paklausību Dievam, krita grēkā un tādējādi kļuva par tumsas valstības subjektu, pazaudējot savu Dieva bērna statusu. Kopš tā laika grēcīgiem vecākiem piedzimst grēcīgi bērni. Viss, kas pieder cilvēkam tagad, pēc būtības ir nācis nevis no Dieva valstības, bet gan no Dieva ienaidnieka valstības. Līdz ar grēku Dieva valstība pazuda no zemes. Raksti saka, ka šīs pasaules kungs un dievs ir sātans, un tagad viņš nemitīgi cenšas izplatīt aizvien vairāk grēku, kļūdu, akluma, tumsas, ciešanu un nelaimes uz zemes. Rakstos ir teikts, ka viņš valda pār gaisa valstību [Ef.2:2] un – kā mums vēstī šodienas teksts – “staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt”.

Sātans maldina neticības bērnu jutekļus, lai viņi neredzētu Kristus skaidrību Evaņģēlija spožajā gaismā. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.

Bet Dieva vārds mums atklāj vairāk nekā tikai mūsu nožēlojamo stāvokli, tas ir, atklāj vairāk nekā tikai to, kā mēs visi grēka dēļ esam nonākuši Sātana valstībā. Dieva vārds mums arī atklāj, kā Jēzus Kristus, Dieva Dēls un Cilvēka Dēls, uzvarēja sātanu, izpirka un izvilka mūs no velna valstības, izglāba mūs no tumsas varas un ar savām asinīm nodibināja jaunu Dieva valstību. Šajā Žēlastības Valstībā visi, kas Viņam tic, atrod brīvību un pestīšanu.