Ticības apliecība un atklāsme

Kur ir meklējami baznīcas ticības apliecības pirmsākumi? Fendts tos saskata Jēzus izteiktajā aicinājumā kļūt par Viņa mācekļiem.*

“Mācekļi pauda savu piederību Jēzum, fiziskā veidā kļūstot par viņa sekotājiem.”

Fiziska sekošana Kristum apliecināja piederību Kristum, tā būtībā. bija Confessio Apostolica. Tādējādi bija tā laika tradīcija. Pēc Kristus šīs zemes gaitu noslēgšanās fiziskas sekošanas vietā stājās Kristība, atkal kā tradīcija.

“Kristība ir jaunā Confessio, jauna veida apliecība par piederību tam pašam Kristum.”

Bija saprotams, kādēļ Kristība bija verbāli jāapliecina sava piederība Kristum. Arī tad, kad Kristus vēl redzama veidā bija savu mācekļu vidū, Viņš pieprasīja no saviem sekotājiem verbālu ticības apliecību. Taču Kristības klusēšanu aizstāja “Jēzum adresēti vārdi”, lūgšanas vārdi

“Šie tika izteikti Kristībā, tika saukti par `ticības apliecību’, tādējādi mēs šeit redzam Confessio… otrās kārtas ticības apliecību… Pati Kristība ir pirmās kārtas ticības apliecība, piekrišana kristīties, pats Kristības akts. No otras puses, vārdi, otrās kārtas Confessio, ir vienīgi pirmās kārtas ticības apliecības zīme, patiesas ticības apliecības ilustrācija, liecība par savu ticības apliecināšanu..”

Pēc Fendta domām, visas baznīcas ticības apliecības, to skaitā ari senbaznīcas Kristības apliecība, koncilu ticības apliecības un ari Augsburgas ticības apliecība ir jāizprot tieši šādi.

Fendtam ir taisnība, apgalvojot, ka nedrīkst pārvērtēt vai pat absolutizēt ticības apliecības verbālo formulējumu. Ikvienas baznīcas ticības apliecības robežas tiek norādītas jau Kalna sprediķi, kur vienkārša Kyrios apliecības izrunāšana tiek pretstatīta patiesajai māceklībai, patiesai sekošanai Kristum, kas tiek apstiprināta, pildot Dieva gribu. Tomēr nākas ari secināt, ka baznīcas ticības apliecību nevar izprast tā, kā to mēģina skaidrot Fendts. Ticības apliecību, arī Kristībā doto apliecību, nedrīkst uzskatīt par “lūgšanas vārdiem Jēzum”. Jā, Kristība patiešam ir cieši saistīta ar ticības apliecību, taču tā nav pati apliecība, jo tāda gadījumā mums būtu jāizprot Kristība tādā pašā nozīmē, kā to izprot baptisti.

Arī sekošana Kristum nav ticības apliecība, lai gan ir saistīta ar to. Pirmie mācekļi sekoja Jēzum, pirms to ticība Viņam vēl bija skaidri noformulējusies. Tad, kad viņi sekoja Jēzus aicinājumam, viņi nezināja, kas Viņš ir. Sekošana Kristum pati par sevi vēl nebija ticības apliecība šī vārda stingrā nozīme. Baznīcas ticības apliecības pirmsākumi meklējami nevis aicinājumā: “Seko man”, bet gan jautājumā: “Ko jūs sakāt, kas es esmu?” Ir ļoti zīmīgi, ka, saskaņā ar Jauno Derību, pats Jēzus no saviem mācekļiem pieprasīja vārdisku ticības apliecību. To vajadzētu uzsvērti pretstatīt visiem mūsdienu mēģinājumiem degradēt ticības apliecību līdz kaut kam tādam, kas ir zemāks par “Kristus sekošanas praktisko kristietību” jeb pat vispār nevajadzīgs mēģinājumiem, ar kuriem tāds teologs kā Fendts nav nekāda veida saistīts). Baznīcas ticības apliecības rašanos izraisīja nevis cilvēku metafiziskā ziņkārība vai teologu kāre uz spekulatīvām pārdomām, bet gan Jēzus jautājums Viņa mācekļiem: “Ko jūs sakāt, kas es esmu?” Kā atbilde uz šo jautājumu sekoja pirmā baznīcas ticības apliecība, kuru izteica Sīmanis Pēteris: “Tu esi Kristus.” To, ka šeit mums ir darīšana ar omologia, ar īstu ticības apliecību, pat ja pagaidām tā vēl ir formāli pilnīgi atšķirīga no vēlāko laiku simboliem, pierāda Jņ.9:22: “.. jo jūdi jau bija sarunājuši katru, kas Viņu apliecinātu par Kristu, izslēgt no draudzes.” Saskaņā ar Mt.16:17, Jēzus atbildēja Pēterim, uzslavējot viņu (vienīgais gadījums, kad Jēzus uzslavē kādu konkrētu cilvēku): “Svētīgs tu esi, Simani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesis.” Šie vārdi ir ļoti svarīgi, lai izprastu ticības apliecību. Pētera sniegtās apliecības pamatā ir precīzas zināšanas.

Kas tas ir par zināšanām? Tas, ka Jēzus ir Kristus, nav racionālas zināšanas vai kāds secinājums, kuru Pēteris būtu izdarījis no tā, ko viņš bija pieredzējis kopā ar Jēzu. Šīs zināšanas tiek izprastas nepareizi, un Jēzus atbilde tiek sagrozīta arī tad, ja mēs to ievietojam iracionālajā kategorijā un uzskatam par līdzvērtīgu tai intuitīvajai “dievināšanai”, kādu piekopj metafiziķis, vai uzskatam, kāds ir raksturīgs mistiķim. Tās ir zināšanas, kuras, raugoties no subjektīvas puses, būtu jādēvē par ticības zināšanām, bet, raugoties no transsubjektīvās puses-par atklāsmes zināšanām. Dzīvais Dievs darbojas savā atklāsmē un ticība Viņam atbild, ne tādā veidā, kā intelektuālis atļauj sevi pārliecināt, ne tādā veidā, kā apzināti tiek pieņemts kāds lēmums, ne tādā veidā, kā tiek stimulētas zināmas dievbijīgas jūtas. Tas ir ticības jautājums, kurā cilvēks, viss cilvēks, ieliek sevi Dieva rokās, jeb vēl pareizāk būtu sacīt, kurā Dievs pieņem cilvēku. Jo pats Dievs ir tas, kurš izraisa ticību. Un ši ticība nekavējoties izpaužas ticības apliecība. Ticības apliecināšana saistās ar pašu ticīga cilvēka būtību – viņš nevar bez tās pastāvēt. Viņš nevar klusēt. Saskaņā ar Jauno Deribu (Rom.10:9 un tālāk), sirds ticība un mutes apliecība ir nesaraujami saistītas. Un kā gan ticība izsaka sevi? Ne jau caur kādu korāli vai jūtu uzplūdu, bet gan caur ticības apliecību, skaidru, realitāti apliecinošu spriedumu, kurš apliecina atklāsmes dotos faktus: “Tu esi Kristus!” Šī skaidrība, šī objektivitāte ir raksturīga visām patiesajām ticības apliecībām. Šeit runā patiesība, nevis emocijas. Tas teoloģija ir tikai un vienīgi faktu teoloģija. Nav nekā skaidrāka, nekā lietišķāka par lielajām baznīcas ticības apliecībām. Taču lielums slēpjas tieši to skaidrībā. Pateicoties to monumentālajam faktoloģiskumam un vienkāršībai, tiek sagrautas visas reliģiskās teorijas, kuras saskata doktrīna vienīgi racionālus, doktrinālus apgalvojumus, kas atrodas kontrastā ar “patieso”, “dzīvo reliģiju”. Ja šī romantiska esteticisma teorija ir pareiza, ja ticības apliecība visa savā faktoloģiskuma patiešām ir “patiesas” reliģijas izkropļošana vai falsifikācija, tad tomēr būtu jāpiebilst, ka ši falsifikācija ir notikusi jau pašos kristīgās baznīcas pirmsākumos. Ticība Kristum saistās ar ticības apliecināšanu Kristum. Tā ir skaidra realitātes izpratne un šajā ziņā pirmā ticības apliecība, kuru sniedza mācekļu loks (kas pamazām veidojās par baznīcu), apliecība, kuru Pēteris sniedza Filipa Cēzarejā, neatšķiras no vēlākajām baznīcas ticības apliecībām.

Tādējādi ticības apliecību varētu raksturot kā atbildi uz atklāsmi – atklāsmi, kura ir reiz notikusi vēsturē. Savas ticības apliecības baznīca pastāvīgi sniedz savu atbildi – atbildi, kurā tiek apliecināta ticība Kristus atklāsmei. Šis atbildes var būt atšķirīgas, atbilstoši konkrēta laika ticības izpratnei. Tas var būt ļoti atšķirīgi formulētas, taču to dziļākais nolūks ir nekas cits kā atbilde Kristus atklāsmei. Tādēļ visas ticības apliecības ir Kristus apliecības, proti, apliecības, kuru centrā atrodas apgalvojumi par Jēzu Kristu. Tas vienādā mēra attiecas gan uz senbaznīcas, gan uz reformācijas laika ticības apliecībām, ka ari uz samērā neseniem mēģinājumiem noformulēt ticības apliecību (Lozanna, Jeruzaleme un Stokholma pieņemtajām sociālajām ticības apliecībām). Tā kā kristīga ticības apliecība ir vēsturiska ticības apliecība, tad visas ticības apliecības lūkojas atpakaļ pagātnē. Tas norāda uz konkrēto pestīšanas vēsturi (“cietis zem Poncija Pilāta”). Tādējādi ir acīmredzams, ka to saturs nav jāizprot kā kaut kas jauns, bet gan kā veca patiesība. “Patiesība jau sen ir tikusi atrasta” – šāds ir neredzamais visu ticības apliecību priekšvārds. Tā [veco romiešu] Kristību simbola pamatā bija apustuļu darbība, Nīkajas Constantinopolitanum [325.gads) un Quicunque (proti, Atanasija ticības apliecības, apmēram 600. gads] pamatā – Atanāsija darbība.

Tā arī Augsburgas ticības apliecība iesākas ar decretum Nicaenae synodi apstiprinājumu. Šis ir viens no vislielākajiem mūsdienu cilvēka klupšanas akmeņiem. Viņš ir spējīgs uztvert vienīgi tādu ticības apliecību, kura lūkojas tikai tagadnē un, ja tas vispār ir iespējams, ignorē vēsturi un tās “pestīšanas faktus”, ticības apliecību, kura izsaka mūsdienu cilvēka reliģiskos pārdzīvojumus, vai, iespējams, “mūsdienu atklāsmi”. Lai sniegtu biblisku šādas prasības pamatojumu, tiek mierīgi izmantots Jņ.16:11 un tālākajos pantos atrodamais pravietojums. Vai nu šī Rakstu vieta tiek izprasta katoļu garā, tādējādi attaisnojot baznīcas dogmu radīšanu kā Rakstos sniegtas atklāsmes papildinājumu, vai arī entuziāstiskā jūsmošanas garā, sākot ar montanistiem un turpinot ar citu laiku pārstāvjiem, atrodot tur jaunas atklāsmes apsolījumu, kurš nostāda ēnā Rakstus, parasti neievērojot Jāņa evaņģēlija ciešo saistību ar liecībām, ko dod Aizstāvis un apustulis. Jņ.16 netiek runāts ne par Kristus atklāsmes turpināšanos, ne par šis atklāsmes paplašināšanu vai aizstāšanu ar citu atklāsmi, bet gan drīzāk par tās izprašanu. Kristu sniegtā atklāsme saglabā savu unikālo lomu. Gars “nerunās no sevis paša.. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans.” Gars paliek saistīts ar Rakstu vārdu, ticību Evaņģēlijam, tas atklāsmes apliecībai, kas ir notikusi tikai vienreiz vēsture. Baznīcas ticības apliecības uzdevums ir atbildēt uz šiem faktiem un izteikt tos saprotama forma. Vai nu mēs runājam par vecajām senbaznīcas ticības apliecībām (“Jēzus ir Kristus”; “Jēzus ir Kungs”), vai par attīstītajām vēlāko laiku kristoloģiskajām un trinitārajām ticības apliecībām, vai par detalizētiem konfesionāliem rakstiem, kuros kristietība vai kāda tās daļa atspoguļo ticības pilnību, ticības apliecības objekts allaž ir Dieva atklāsme Kristū. Var izvēlēties jaunus vārdus, jaunus simbolus vai formas, var lietot jaunas domāšanas kategorijas, atklāsmes nozīmi ikvienā atsevišķā dzīves jomā var izprast pilnīgi citādi. Tomēr ticības apliecība allaž paliek atbilde uz vienu un to pašu lielo jautājumu: “Ko jūs sakāt, kas es esmu?”