Cietsirdīgā žēlastība
Lētā žēlastība ir bijusi cietsirdīga arī pret lielāko daļu no mums. Tā nav atvērusi, bet gan aizslēgusi mums ceļu pie Kristus. Tā nav mūs aicinājusi sekot Kristum, bet gan padarījusi mūs nepaklausīgus.
Vai tad tas nebija cietsirdīgi, ka tad, kad mēs pirmo reizi dzirdējām Kristus žēlastības aicinājumu sekot un gribējām paklausībā spert pirmos soļus, mēs tikām pavedināti ar lētās žēlastības vārdiem?
Tie aizkavēja mūs ceļā un noslāpēja mūsu sekošanas prieku, norādot, ka tas ir tikai mūsu pašu izvēlētais ceļš, mūsu spēku un disciplīnas nelietderīga un bīstama izšķērdēšana, jo žēlastība jau visu ir padarījusi? Kvēlojošā dakts tika nežēlīgi izdzēsta (Jes.42:3).
Tā runāt bija nežēlīgi, jo šis lētais piedāvājums maldināja cilvēku un lika viņam pamest to ceļu, uz kuru viņu aicināja Kristus. Cilvēks tagad tvēra pēc lētās žēlastības un dārgās žēlastības atziņa viņam tika liegta. Citādi arī nemaz nevarēja būt, jo pieviltais, vājais cilvēks jutās stiprs ar lēto žēlastību* (Rom.14), taču patiesībā bija zaudējis paklausības un sekošanas Kristum spēku. Lētās žēlastības pasludinājums bija pazudinājis vairāk kristiešu nekā darbu Bauslība.
* – 1933. gada 22. jūnija. Berlīnes Universitātē Bonhēfers vērsās pret Vācu kristiešiem kā “vājajiem”, kas vācu baznīcu grib atbrīvot no visa jūdiskā.
Ieskaties