Novest cilvēku pie patiesas grēknožēlas

“Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks.” [1.Kor.1:18]

Dievs ir pilnībā svēts un taisnīgs, tādēļ Viņš nevar piedot atkritušajiem cilvēkiem, nedz viņu esošajā stāvoklī, darīt viņus svētus.

Tomēr, Viņa nemainīga griba ir vienīgi žēlastībā uzņemt Debesīs tos, kas pazemojas Viņa priekšā, meklē Viņa žēlastību ar nožēlas pilnām sirdīm, un ticībā pieņem Jēzus krusta upura izcīnīto izlīgumu. Cilvēkam, kas tiek izglābts, nepietiek tikai ar instrukcijām un pamācībām. Tā vietā viņam ir nepieciešams kaut kas spēcīgāks, kas spēj novērst dabisko aklumu, lai viņš skaidri ieraudzītu un atpazītu savu grēku un savu nožēlojamo stāvokli. Viņam ir nepieciešams kaut kas, kas spētu viņu pamodināt no garīgās nāves, lai viņš atdzimtu garīgai dzīvībai. Viņa akmens sirdij ir jātiek sadragātai, un tai ir jātiek aizstātai ar grēknožēlas sirdi. Kad viņš cīnās ar šaubām, viņam ir jāatrod Debesu mierinājums un ar bērnišķīgu uzticēšanos jāpieķeras apsolījumam, ka viņa grēki tiek piedoti Kristus dēļ. Visbeidzot, viņam ir nepieciešama atslēga, lai atraisītu tūkstoš ķēdes, ar kurām katrs cilvēks pēc savas dabas ir saistīts ar grēku un pasauli, lai viņš varētu staigāt mīlestībā uz Dievu un uz savu tuvāko.

Kur tad debesīs vai uz zemes ir spēks, kas spēj pārveidot un atjaunot cilvēka sirdi? Kā mēs redzam līdzībā par bagāto vīru [Lk.16:19-31], sirds netiek mīkstināta, ja cilvēks savās domās ir pārņemts tikai ar zemes mantu iegūšanu. Cik gan viegli šādam cilvēkam ir pievilt sevi domājot, ka pasaulīga veiksme norāda uz to, ka grēknožēla viņam nemaz nav vajadzīga (jo šādam cilvēkam sāk šķist, ka ar Savām bagātīgajām pasaulīgajām svētībām Dievs jau ir pasludinājis Sevi par šā cilvēka Draugu). Savukārt nepatikšanām un ciešanām ir spēks padarīt cilvēku par pazemīgu un radīt viņā rūgtumu pret pasauli un grēku. Bet arī ar to ir par maz. Kā pierāda pagānu ceļš, bez Dieva Vārda nav nekā, kas spētu virzīt cilvēku pie Dieva. Pasaulīgas nepatikšanas parasti indivīdam liek žēloties par savu likteni un galu galā noved viņu izmisumā.

Tikai Dieva Vārdam ir spēks novest cilvēku pie patiesas grēknožēlas un pie patiesas ticības. Tā kā šis vārds nāk no Dieva mutes, tad tas ir visvarens. Dievs ir Debesīs, kur viņš valda Augstībā. Kad Viņš runā, viss notiek. Kad Dievs teica: “Lai top gaisma” [1.Moz.1:3], radās gaisma. Kad Viņš teica: “Lai top debesjums starp ūdeņiem” [1.Moz.1:6], radās izplatījums. Kad Viņš teica: “Lai visi ūdeņi zem debesīm saplūst vienuviet” [1.Moz.1:9], tā arī notika. Kad Viņš teica: “Lai uz zemes sazaļo augi” [1.Moz.1:11], tad radās tas, kam vajadzēja rasties. Kad Viņš teica: “Lai debesjumā top gaismekļi, lai tie nošķir dienu no nakts” [1.Moz.1:14], tad zeme tika apgaismota. Kad Dieva Dēls vētrai teica: “Klusu, rimsties!” [Mk.4:39], tad ūdeņi nomierinājās. Tāpat Viņš teica, lai spitālīgie top veseli, lai elles gari iziet, lai neredzīgās acis sāk redzēt, lai nedzirdīgās ausis sāk dzirdēt un pat lai mirušie nāk ārā no kapa. Un visos gadījumos notika tieši tā, kā mūsu Kungs pavēlēja. Šis pats Dieva Vārds ir rakstīts praviešu un apustuļu Rakstos, un to joprojām sludina patiesie Dieva kalpi. Tam ir spēks padarīt mirušu dvēseli par dzīvu, tam ir spēks mīkstināt sirdis, kas ir cietas kā akmens, tam ir spēks neticīgos padarīt par priecīgiem ticīgajiem un grēka un dusmu bērnus pārveidot par svētajiem Dieva bērniem.

Lai nekas neliek mums šaubīties par Dieva vārdu, lai tas netiktu mums nolaupīts. Ja atsakāmies no Dieva vārda, mēs zaudējam Debesis, pestīšanu un savu paša dvēseli. Dieva vārda noraidīšana ir paša Dieva noraidīšana, jo tikai ar Vārdu Viņš nāk pie mums un mēs pie Viņa.