Kas notiek ar dvēseli pēc nāves?

Tas, ka nāve nav visu lietu beigas un ka cilvēks turpina dzīvot pēc nāves, ir ļoti plaši izplatīta pārliecība. Var pat sacīt, ka ticība dvēseles nemirstībai pieder pie vispārīgas un dabiskas realitātes izpratnes.

Tam apliecinājums ir visdažādākie rituāli, kas saistīti ar bēru ceremoniju. To mēs redzam arī senajos apbedījumos, kur mirušam cilvēkam līdzi kapā tika ievietoti visdažādākie darba rīki un pārtikās krājumi, kas būtu nepieciešami nākamajā pasaulē. Klasisks piemērs ir arī Ēģiptiešu faraonu iebalzamēšanas tradīcija, kas spilgti apliecināja ticību dzīvei pēc nāves.

Protams, ka pēcnāves scenāriji dažādās tradīcijās tiek raksturoti ļoti atšķirīgi. Vieni to apraksta drūmās krāsās, otri – priecīgās, trešie runā par personības izzušanu un savas identitātes zaudēšanu (saplūstot ar dievišķo), ceturtie – par visu cilvēcisko ilgu piepildījumu utt. Tāpēc cilvēkam, ne tikai nāves priekšā, bet arī dzīves plaukumā, vienmēr ir interesējis jautājums – kas tieši mūs sagaida aiz tās dramatiskās robežšķirtnes, ko dēvē par nāvi? Kā būtu iespējams zināt – ne tikai minēt – par to, kas īsti ar cilvēku notiks?

Lielākās grūtības saistās ar to, ka mums nav nekādas pieredzes. Neviens no mums nav bijis aizsaulē un tad atgriezies, lai izstāstītu citiem. Diezin vai arī to cilvēku stāsti, kas bijuši tā sauktajā klīniskajā nāvē un atgriezušies dzīvē, varēs mums ko palīdzēt. Jo lieta tāda, ka nāve pēc savas definīcijas ir kaut kas neatgriezenisks. Kā teicis kāds no filozofiski noskaņotiem cilvēkiem: nāves problēma ir tā, ka cilvēks ir tik ļoti miris, ka vairs neko nespēj izstāstīt! Respektīvi – ja cilvēks vēl kaut ko var izstāstīt, tad acīmredzot viņš vēl nav tik ļoti miris.

Kā uzzināt?

Kristīgu cilvēku augstākā autoritāte ticībā un dzīvē ir Bībele jeb Svētie Raksti. Kristieši ir pārliecināti, ka Bībele ir Dieva paša Vārds un atklāsme, no kurienes mēs varam gūt visobjektīvākās zināšanas par šādiem jautājumiem. Savukārt daži kritiķi iebilst, ka Bībelē, it īpaši Vecajā Derībā, nemaz neesot atrodama mācība par pēcnāves dzīvi un dvēseles nemirstību. Tāpēc, manuprāt, ir būtiski šai jautājumā iedziļināties un papētīt, kā Bībele runā par dvēseles nemirstību.

Vispirms būtu jāievēro, ka Bībelē vārds “dvēsele” ir lietots atšķirīgās nozīmēs. Dažkārt tas vienkārši apzīmē cilvēku vai pat dzīvnieku, vai jebkuru dzīvu būtni, un šis vārds norāda uz dzīvību kā tādu (1.Moz.1:30; 2:7; Ap.d.2:10). Bet citkārt vārds “dvēsele” Bībelē ir lietots, lai apzīmētu to cilvēka daļu, kas izdzīvo pēc nāves. Kad apustulis Jānis saka: “Es redzēju zem altāra to dvēseles, kas nokauti Dieva vārda un liecības dēļ,” (Atkl.6:9) tad grūti iedomāties, kādā gan citā nozīmē tas varētu būt lietots.

Sākot jau ar pirmajām Vecās Derības grāmatām, ir redzamas skaidras norādes uz šo ticību. Tā, piemēram, patriarhu stāstos, kur aprakstīta viņu nāve, parasti ir lietots formulējums: “Tika piepulcināts saviem tēviem.” (1.Moz.25:8; 35:29; 49:33) Un tas nav jāsaprot tikai kā mirušā apglabāšana savu senču kapa vietā, jo, piemēram, Ābrahāmam bija pilnīgi cita kapa vieta.

Zīmīgi šai sakarā ir Jēzus vārdi, kurus Viņš sacīja diskusijās ar saduķejiem, kas noliedza dvēseles nemirstību un augšāmcelšanos. Jēzus sacīja, ka viņi nepazīst un nesaprot Svētos Rakstus. Viņš norādīja uz Dieva paša vārdiem, kad Viņš atklājās Mozum, kur Viņš nosauca sevi par Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu. Jēzus paskaidroja: “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” (Mt.22:32) Kad Dievs runāja ar Mozu, Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs bija sen jau kā miruši un apglabāti. Un tomēr Dievs neteica: “Es biju Ābrahāma Dievs,” bet gan “Es esmu Ābrahāma Dievs,” tādējādi apliecinot viņu nemirstību.

Rakstu liecības

Saprotams, ka, rūpīgi lasot Bībeli, mēs atradīsim daudz apliecinājumu, ka Dieva vārds tiešām māca dvēseles nemirstību. Salamana mācītāja grāmatas 12.nodaļa apraksta vecuma grūtumus un nobeidz ar poētisku nāves attēlojumu, kad “sudraba dzīves pavediens trūkst un zelta trauks saplīst, smeļamais spainis pie avota izkalst un sabrūk, pats smeļamais skritulis salūst un iekrīt akā,” un tad viņš nobeidz ar vārdiem – “un garam atkal (būs) atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis”.

Kad Kristus sacīja: “Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut,” (Mt.10:28) tad līdz ar šiem vārdiem dvēseles nemirstība ir apliecināta pavisam skaidri. Tāpat arī līdzīgu domu izsaka apustuļa Jāņa atklāsmes grāmatā: “Es redzēju to dvēseles, kas Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ noslepkavoti, kuri nebija pielūguši zvēru un viņa tēlu un nebija pieņēmuši zīmi uz savas pieres un rokas, tie kļuva dzīvi un valdīja kopā ar Kristu tūkstoš gadu.” (20:4) Šeit viņš apliecina to, ka visi, kas ir miruši ticībā Kristum, dzīvo un valda kopā ar Pestītāju.

Arī apustulis Pāvils Vēstulē tesaloniķiešiem vēlas sniegt mierinājumu nāves priekšā: “Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu.” (4:14) Kaut arī viņu mirstīgās atliekas ir guldītas Tesalonikos, tomēr viņi atrodas kopā ar To Kungu, un kopā ar Jēzu viņi nāks, kad Viņš parādīsies Savā godībā. Kaut arī vārds “dvēsele” nav tiešā veidā pieminēts, tomēr nemirstība šeit nepārprotami tiek mācīta. Skaidrs ir tas, ka viņi ir kopā ar Kristu, viņi nāks līdz ar Viņu godībā un tiks celti augšām no nāves. “Pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši.” (4:16)

Šai kontekstā ir svarīgi Pāvila vārdi 2.Vestulē korintiešiem, kur apustulis salīdzina mūsu miesu ar telts mājokli, kurā pašlaik dzīvojam: “Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs Debesīs. Šeit mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērptiem savā dzīvoklī, kas ir no Debesīm, tiešām, ja būsim ietērpti, tad nebūsim kaili, šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība. Bet Dievs ir tas, kas mūs tam sagatavojis, Viņš arī mums devis garu par ķīlu. Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk atstāt miesas mājokli un būt mājās pie sava Kunga.” (5:1-8)

Neko nezaudējam

Ja filozofs Platons iztēloja dvēseles pēc nāves kā vāju atblāzmu no bijušā cilvēka, tad kristīgā mācība apliecina, ka cilvēks pilnībā saglabā savu personību, gribu, jūtas un emocijas. Mēs paliekam tie, kas mēs esam, – šī doma ir skaidri nojaušama apustuļa Pāvila vārdos: “Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums. ..mani spiež no abām pusēm: es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk. Bet jūsu dēļ nepieciešamāk palikt miesā.” (Fil.1:21-24)

Arī apustulis Pēteris īsi pirms savas nāves rakstīja: “Jo, kamēr esmu šinī mājoklī, es turu par savu pienākumu jūs modināt ar atgādinājumiem. Jo es zinu, ka man šis mājoklis drīz būs jāatstāj, kā jau to arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man ir atklājis. Bet es rūpēšos par to, ka jūs arī pēc manas aiziešanas varētu to vienmēr turēt piemiņā.” (2.Pēt.1:13-15) Pāvils un Pēteris bija gatavi šķirties no savas laicīgās dzīves, taču miršana viņiem nenozīmēja visa beigas vai kļūšanu par kaut ko citu, bet gan pārcelšanos uz savām īstajām mājām pie sava Kunga un Glābēja.

Kapos, izvadot mirušos, bieži ir dzirdamas ļoti vispārīgas frāzes par cilvēka aiziešanu “aizsaulē” un “nākamajā pasaulē”, paužot domu, ka mēs visi reiz tur tiksimies un kopīgi turpināsim savu eksistenci, lai kādā formā tas būtu. Taču Bībele par šo tēmu nerunā tik vispārināti. Svēto Rakstu vēsts ir ļoti konkrēta: Kristum ticīgi cilvēki iemanto Debesu valstību un mūžīgo dzīvību, savukārt neticīgie, kas nav pieņēmuši Dieva doto glābšanu Kristū, iet pazušanā. Debesis un elle šai gadījumā nav jāsaprot kā kāda attāla vieta, bet gan kā garīga realitāte, kas mums atklāsies tūlīt pēc nāves. It kā priekškars atvērsies, un mēs stāvēsim Dieva godības un Viņa eņģeļu priekšā.

Nedaudz, bet droši

Mums ir godīgi jāatzīst, ka Dieva vārds mums nedod pārāk daudz informācijas par dvēseles esamību pēc nāves. Vai pēc miršanas uzreiz nāk lielā tiesa? Vai cilvēks pēc tam vēl apzināsies, kas notiek virs zemes? Vai tas varēs sekot savu tuvinieku likteņiem? Daudz detaļas joprojām paliek neskaidras, daudz jautājumi neatbildēti. Taču pašas galvenās lietas mums ir atklātas un zināmas: tie, kas ticībā Kristum miruši, būs svētīgi un laimīgi, ka varēs dzīvot un valdīt kopā ar Kristu, bet tie, kas neticībā dzīvo un mirst, ņems nesvētu galu.

Bībele nemāca par šķīstītavu jeb purgatoriju (kā to māca Romas katoļi), un Bībele arī nemāca, ka cilvēkam ir vairākas dzīves un vairākas iespējas (kā tas ir reinkarnācijas mācībā). Savukārt Bībele māca, ka cilvēkam ir lemts vienreiz mirt, un tad nāk tiesa (Ebr.9:27), tāpēc mūsu dzīve ir dārgs, Dieva dots žēlastības laiks, kas ir godam jāizmanto kā gatavošanās uz mūžīgo dzīvi. Svētie Raksti saka, ka tieši tagad ir mūsu visizdevīgākais laiks, tagad ir mūsu pestīšanas diena, kad Dievs mums joprojām aicina Savā žēlastībā, apsolīdams mums visu grēku piedošanu, pateicoties Kristus upurim mūsu labā. Kamēr mūsu dzīves laiks un Dieva žēlastības laiks nav beidzies, tikmēr nav par vēlu saņemt šīs dārgās dāvanas, kas dotas mums par velti, pat bez mūsu pašu darbiem un nopelniem. Raksti mūs iedrošina: tikai tici, un tas pieder arī tev!

Tāpēc mēs līdz ar Pāvilu un Pēteri paļāvībā uz To Kungu varam sagaidīt nāvi un to, kas nāks pēc tam. Jo būt kopā ar Kristu, ir daudz labāk, pat ja mums ir jāpamet savs “laicīgais telts mājoklis”. Dieva dāvana ir arī mūsu ķermenis, kam esam ļoti pieķērušies un kas ir brīnišķīgi radīts un veidots, tomēr savā nāvē mēs no tā šķiramies pārliecībā, ka tas tiks augšāmcelts un apskaidrots, gluži kā tas notika ar Kristus augšāmcelšanos.