Tuvākā mīlestības likumi izteikti pienākumos pret vecākiem

Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.

Ar šo bausli mēs pārceļamies uz jaunu teritoriju Dieva atklātās gribas un likumu ziņā, kur Tas Kungs mūsu acis no Savas Personas godāšanas pievērš mūsu tuvākajam. “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta… tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mt.22:37-38) – tas, saskaņā ar Pestītāja vārdiem, ietver visu Bauslību un praviešus.

Taču visspilgtāk visi tuvākā mīlestības likumi ir izteikti mūsu pienākumos pret vecākiem, jo viņi iepretim mums stāv augstākā stāvoklī nekā visi citi. Saskaņā ar Dieva prātu un kārtību, vecāki ir Viņa pārstāvji un vietnieki virs zemes, ar kuru starpniecību Dievs mūs uzrunā, pār mums valda un īsteno Savus labos darbus mūsu vidū. Viņš mudina mūs ne tikai mīlēt savus vecākus tāpat kā visus pārējos ļaudis, bet arī viņus godāt, kas blakus mīlestībai ietver vēl kaut ko augstāku – pazemība un paklausībā uzlūkot viņu augsto stāvokli.

Vecākiem tas viss pienākas nevis viņu īpašo nopelnu vai izcilo īpašību dēļ, nedz arī viņu labo darbu dēļ, ko esam no viņiem saņēmuši daudz bagātīgāk nekā no citiem cilvēkiem. Nē, Dieva pavēlētais gods tiem pienākas tikai un vienīgi tādēļ, ka viņi ir vecāki un ka Dievs tos iecēlis par mums, lai tie kalpotu Viņa vietā šeit, virs zemes, un pavēlējis tos godāt. Tāds ir Dieva mīlestības un gudrības pilnais prāts, kas uzskatījis par labu un nepieciešamu godāt vecākus. Dievs sludina: “Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk Tam Kungam” (Kol.3:20) un pievieno vēl īpašu labklājības un ilgas dzīves apsolījumu par ceturtā baušļa pildīšanu.

Tas nozīmē, ka mums nav jāpārbauda savu vecāku atbilstība un īpašības, lai noskaidrotu, vai mums tiešām vecāki jāgodā vai ne. Mums tikai jānoskaidro sava radniecība: vai tie ir mūsu vecāki un vai mēs esam viņu bērni pēc Dieva dotās kārtības. Tas mums uzliek pienākumu tos godāt, visviens, kāda ir viņu persona vai attieksme pret mums. Bērnam ne mirkli nav jāšaubās, ka tas pilda Dieva gribu, ja vien tas godā, mīl, izrāda cieņu un paklausa savam tēvam un mātei, jo tāda ir Dieva pavēle un tā Viņš ir parādījis Savu īpašo labvēlību.

Vai tā nav neizteicama žēlastība, ka šajā bauslī Dievs ir devis iespēju bērnam (kas citādi nespēj veikt nekādus lielus un spožus darbus) tik skaidrā un vienkāršā veidā darīt darbus, par ko Dievs priecājas vairāk par visiem pārējiem, proti, ka bērns parāda saviem vecākiem padevību, paklausību un cieņu? Vai tas nav brīnišķīgi, ka bērns, kas dzīvo saskaņā ar šo bausli un balstās uz īpašo Dieva apsolījumu, var likt drošus pamatus savas dzīves laimei un svētībai? Tādēļ ikvienam, kas saprot Dieva žēlastības pilno prātu šajā bauslī, tomēr šai dzīvē palicis bez tēva un mātes, tam līdz ar Mārtiņu Luteru ir jāvēlas, kaut Dievs dotu kādu koku vai akmeni, ko mēs varētu saukt par tēvu un māti!

Taču, kad redzam, kā šis bauslis top mīdīts kājām, kā gandrīz neviens to neievēro un aizmirst īpašo apsolījumu un visas dievišķās labdarības, ko no saviem vecākiem esam saņēmuši, tad mums vajadzētu izbīties par visu cilvēka dvēseles samaitātību, ko ir atnesusi cilvēces grēkākrišana, – ja pat tādam bauslim kā šis nav nekādas vērtības cilvēku acīs!