Bez Likumdevēja nav likuma

Būtu jāpiemin, ka Lutera uzskatu falsifikācijā savu artavu ir devuši arī viduslaiku “nominālisma” priekšstati, kas savulaik noliedza dabisko dievatziņu. Vispārzināms, ka filozofijā Luters piederēja pie nominālistiem, un tāpēc tiek pieņemts, ka viņa uzskati šajā jautājumā atspoguļoja Okama uzskatus. Tiktāl, cik spēju to saprast, mūsdienu filozofijas vēstures pētnieki franciskāņu ordeņa ietvaros ir pilnībā sagrāvuši šos priekšstatus par nominālismu, kurus diemžēl esam apguvuši no tomiskajiem konkurentiem, kuri ir rakstījuši par nominālismu.

Viss, kas teikts un rakstīts par subjektīvismu, kultūras sabrukumu un tamlīdzīgi — kas it kā izrietot no šīs nominālisma daudzgalvainās hidras-, īstenībā nav nekas cits kā tukšas frāzes, kas kalpojušas baznīcpolitiķu interesēm. Šeit atsaukšos tikai uz Helmera Junghansa grāmatu, kurš ietvēris atbilstošu atsauci uz literatūru par šo jautājumu. Kas attiecas uz Lutera uzskatiem, tad gribu norādīt uz F. X. Arnolda darbu. Mēs jau esam novilkuši robežlīniju un norādījuši, ka dabiskā dievatziņa nav jāuzlūko kā glābjoša atziņa. Tagad vilksim vēl vienu robežlīniju. Kaut arī radības sniegtā dievatziņa ir ierobežota, tomēr arī tās ir zināšanas par Dievu. Vienlaikus – tās nav zināšanas par to, ko Dievs ir darījis, nedz arī zināšanas par radīšanu no nekā. Tālāk Luters pieņem, ka universa kustība un viss, kas ar to saistīts, ir ticis radīts, un to, ka cēlonis un sekas nav izsecināmas jebkādās pārejošās lietās,- tomēr tas nenozīmē, ka prāts varētu izslēgt iespējamību, ka Dievs vienmēr ir radījis un radība vienmēr ir bijusi Viņam līdzās (1.Moz.1), kur it viss ir radīts no nekā sešās dienās. Tā ir un paliek patiesība, kas saņemama tikai kā daļa no Dieva atklāsmes, kas caur Svēto Garu sniegta Dieva vārdos.

Luters rēķinās arī ar Aristotelu, kurš izdara pareizos secinājumus par Dieva esamību, bet vienlaikus noliedz pirmo cilvēku, tātad Ādamu, jo viņš nebija pazīstams ar 1.Mozus grāmatas 1.nodaļu un līdz ar to – ar paradīzes esamību. Tādējādi Aristotelis atrodas tajā pašā situācijā kā mūsdienu zinātnieki, kuriem vienmēr ir jāpaliek pie domas, ka mūslaiku likumi kā tādi pastāvējuši vienmēr un nekas cits – pilnīgi atšķirīgs – nekad nav iejaucies. Luters to komentē:

Aristotels saka, ka nevar būt nekāda pirmā vai pēdējā cilvēka. Prāts arī mums tā liktu spriest, ja mums nebūtu šī teksta (1.Moz.1).

Tas, ko apgalvo Vēstule ebrejiem 11:3 ir pilnīga taisnība: Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.

Ar šo atrunu Luters nekādā ziņā nav pametis baznīcas senāko tradīciju. Kad viņš disputā ar Peteru Hegemonu 1545.gada 3.jūlijā saka, ka pagānu dievatziņa sevī ietver tikai pirmkustinātāju un augstāko būtni, kā mācīja Platons, tomēr ne radīšanu ex nihilo jeb “no nekā”, tad viņš tikai kā sholastikas māceklis atkārto to, ko Akvīnas Toms jau bija mācījis savā Summa Theologica I:

Tikai ticībā mēs zinām, ka pasaule nav pastāvējusi vienmēr.

Katrs, kurš kaut virspusēji mazliet pazīst viduslaiku un agrīnā klasiskā perioda teoloģiju, atpazīs dabiskās dievatziņas nošķīrumu no ticības radīšanai, kas ir saskaņā ar 1. Mozus grāmatas 1. nodaļu. Vēl nepatīkamāk un atbaidošāk ir tas, ko mums nākas lasīt Bernharda Lozes grāmatas “Ratio et Fides, Eine Untersuchung über die RATIO in der Theologie Luthers” 63. lappusē, kur šis pats Lutera apgalvojums no Hegemona disputa likts par pamatojumu satura rādītājā ietvertajam apgalvojumam:

Ass dabiskās dievatziņas noraidījums pie vecākā Lutera.

Tas ir tikai viens no daudzajiem pierādījumiem, cik neveikli un neiejūtīgi ar avotiem izrīkojas modernā Lutera pētniecība. Avotus interpretē modernistiskā veidā, ignorējot Lutera labi izkopto spēju veikt teoloģiskos nošķīrumus un noslīcinot tos plašos vispārinājumos, ko pētnieki izdara no viena vai otra pieņēmuma. Pētnieki pat nav spējīgi konstatēt parastos, sholastiski klasiskos, tradīcijā nodotos mācības punktus. Tā vietā viņi iedomājas, ka šajā gadījumā ir sastapušies ar kaut ko pilnīgi jaunu un oriģinālu, kas bijis jaunas ēras sākums.

Šeit apskatītā Vēstules romiešiem 1. nodaļas interpretācija balstās uz domu, ka ir jābūt pirmcēlonim, kam piemīt pašsaprotama, nemainīga un paaugstināta eksistence. Tas ir klasiskā Dieva pierādījuma kodols, kas no tradīcijas pazīstams, – lai kāds būtu pierādījumu skaits un formulējumi. Tādēļ mums nav iemesla apspriest jautājumu, vai visi t.s. pieci veidi jeb pieci klasiskie Dieva esamības pierādījumi ir atrodami Lutera darbos. Skaidrs, ka tam visam pamatā ir pārliecība, ka nekas nerodas no nekā – ka laicīgais cēlies no mūžīgā — ka kustinātais nāk no pirmkustinātāja – ka skaistais nāk no visskaistākā.

Kad vairāk jāizvērš dabiskā likuma saturs un lietderība saskaņā ar mūsu ticības apliecībām, tad būtu rūpīgi jāpaliek pie tā, ka iedzimtais un apgūtais likums ietver sevī abus bauslības galdiņus. Tas gan nav jāsaprot tā, ka cilvēks kaut kā pats pēc savas dabas saprastu prasību, ka tam ir jāmīl Dievs pār visu citu. Tomēr tas nozīmē, ka likums nekādā ziņā nav ierobežojams ar otrā bauslības galdiņa priekšrakstītajām attiecībām starp līdzcilvēkiem, jo ignorē faktu, ka šo baušļu autorizētājs ir pirmā baušļu galdiņa Dievs.

Ticības apliecības nepazīst tādu dabisko likumu, kas ietver sevī tikai zināmu rīcību – bez jebkādām pretenzijām uz īstu normativitāti. Tas taču būtu baušļu pretstats – pilnīga bezlikumība. Tā kā likums vienmēr paliek likums, kas “vai nu apsūdz, vai attaisno” (Rom.2:15), dabiskā likuma jēdziens tiek paplašināts līdz dabiskajai dievatziņai: likums vienmēr pieņem Likumdevēju, un bez Likumdevēja nav likuma.

Šajā atziņā ir atrodama būtiskā saite starp kristīgo sludināšanu un dabisko likumu. Šeit kristīgajam bauslības pasludinājumam ir kaut kas, pie kā pieķerties. Labi zināmi ir Lutera vārdi, kas sacīti skaidrojot 2.Moz.20:5:

Ja dabiskais likums nebūtu Dieva ierakstīts un ielikts sirdī, tad gan nāktos ilgi sludināt, iekams varētu uzrunāt sirdsapziņu… Taču tā kā tā jau ir atrodama cilvēka iekšienē – kaut aptumšota un pavisam notrulināta -, tomēr Dieva vārdi to atdzīvina, tā ka sirdij jāatzīst to, ko saka bauslis, ka cilvēkam ir jāgodā un jāmīl Dievs, jākalpo Viņam, jo Viņš vienīgais ir labs un dara labu – ne tikai dievbijīgiem, bet arī ļaunajiem.

Tātad principā šādi ir iespējams cilvēkus uzrunāt viņu līmenī. Sprediķis var paust lietas, kurām klausītājs jau intuitīvi vai pēc pārdomām var piekrist. Jo visi klausītāji – jau pirms sprediķa – ir faktiski pazīstami ar Dievu, kā apustulis sacīja listriešiem: “Jebšu Viņš Sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.” (Ap.d.14:17)

Konkordijas formulas galvenais autors Mārtiņš Hemnics šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir vairot sirdsapziņas liecību arī neatdzimušo vidū, lai pagāni, atrazdamies pārbaudījumos savas sirdsapziņas apsūdzību dēļ, nevarētu tos ignorēt kā vecu sievu fantāzijas augļus. Šādi paveras durvis sludināšanai. Hemnics arī vispārīgi saka, ka ir labi kopt dabiskā likuma atziņas, jo tajās runā pats Dievs – Viņš sevišķi runā tādā dabiskā likuma formā, kas pieder pie cilvēces vispārējo mācību mantojuma, kur paaudžu novērojumi ir tikuši pausti, pamatojoties uz iedzimto un apgūto dabisko dievatziņu: ‘lai mēs mācītos mīlēt, cienīt un augsti godāt ar dabisko likumu saskanīgas morāliskās vērtības, kā tās atrodamas un izlasāmas pie dzejniekiem, vēsturniekiem, filozofiem, likumdevējiem utt.”

Hemnics mums atgādina, ka Pāvils (1.Kor.15:33) nepūlas citēt Menandra vārdus: “Slikta sabiedrība samaitā labus tikumus.” Drīzāk šeit varam domāt par sakāmvārdu kolekciju no reformācijas laikiem, kas balstās vēlmē gādāt par Dieva gudrību dabiskā likuma formā. Hemnica nodoms lielā mērā atbilst, t.sk. K.S. Luisa kolekcijai “Tao piemēri”, kas noslēdz viņa darbu “Cilvēka atcelšana” un tam, ko Luiss ir paudis arī citviet savos darbos. Tam jābūt arī mūsu uzdevumam šajos uzkritušajos tumšajos gadsimtos, ka uzturam dzīvu šo literāro tradīciju, – kuru arī Hemnics ir mācījis mums mīlēt, turēt godā un pavairot.

Kristīgajai garīdzniecībai, kurai patlaban būtu pienākums pārņemt īru klosteru lomu tumšajos viduslaikos, vajadzētu ne tikai uzturēt dzīvas klasiskās valodas, bet arī kopt sakāmvārdu, teiku un fabulu pasauli. Mēs būsim bezpalīdzīgi pret daudzajiem ļaunajiem kārdinājumiem, ja savā valodā nepaturēsim tādus izteicienus kā, piemēram, slikta sabiedrība samaitā labus tikumus – tie ir senās tradīcijas tipiski izteicieni, jo arvien rēķinās ar to, kas ir balts un kas melns, rēķinās ar nemitīgu morālu cīņu, ar krišanu un celšanos. Mūsu pretinieki labi apzinās, kur šī cīņa top izcīnīta, un taisni tādēļ tie ne brīdi nenovērš uzmanību no publisko bibliotēku bērnu nodaļas, lai nekas no Dieva godības atspīduma nevarētu iekrist bērnu sirdīs un prātos.