Par dabiskā likuma atmešanas sekām

Modernās ideoloģijas aktīvi rīkojas, lai nojauktu nošķīrumu starp vecākiem un bērniem, no skolas un pedagoģijas sfēras likvidējot paklausības jēdzienu kā tādu. Tas jāpasaka pavisam skaidri, ka šeit mums parādās būtiska atšķirība starp klasisko, dabisko tiesību un kristīgo skatījumu attiecībā pret moderno skatījumu, īpaši tā sociālistiskajā formā.

Pašsaprotams, ka tā pati atšķirība ir attiecināma arī uz vīra un sievas attiecībām. Kaut vai atgādināsim Mazā Katehisma mājas tāfeli, kur citēta Pētera vēstules 3.nodaļa: sievas, būdamas paklausīgas saviem vīriem, kā Sāra bija paklausīga Ābrahāmam, saukdama viņu par kungu. To nedrīkst skaidrot tikai kā ekskluzīvi kristīgu attieksmi, ko balsta dvēseles attieksmē pret Kristu. Gan Svētajos Rakstos, gan baznīcas mācībā vīra un sievas pakārtotība un pakļautība ir atvasināta no radīšanas kārtības. Pētera vēstulē subordinācija ir mācīta taisni ar nolūku iemantot pagānus: Tāpat, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai, ja arī kādi neklausa vārdiem, tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti. (1.Pēt.3:1) Šajā sakarā ir norādīts arī uz sievietes psihosomatisko uzbūvi:sadzīvojiet prātīgi ar sievu kā ar vājāko radījumu.(1.Pēt.3:7)

Šo jautājumu ir svarīgi uzsvērt, jo zviedru konfesionālisma ietvaros tas nereti kļuvis par mācības punktu, kurā kristīgā dievbijība top padarīta par pamatu bauslībai: jo tikai mīlestības kontekstā šāda subordinācija esot iespējama un droša, – tā tiek apgalvots. Tomēr tas vienlaikus nozīmē izsist pamatu zem kājām visam šim pakārtotības un pakļautības principam: jo ja žēlastība ir padarīta par priekšnoteikumu paklausībai, tad sagāžas visa bauslības pārvaldība.

Šis savdabīgais domu gājiens ir daļa no nodevības pret dabisko likumu, ko veic šis pārparastais konfesionālisms saistībā ar sieviešu ordinācijas strīdu. Troksnim (kas gluži labi attaisnojams), ko šie “konfesionāļi” ir sacēluši pret sieviešu ordināciju, diemžēl no otras puses valda pilnīgs klusums jautājumā par mājas mātēm, sieviešu emancipāciju un pāreju uz ideālo vienlīdzību ģimenes dzīves sfērā.

Ar bijīgu centību daudzi no mūsu konservatīvajiem ir pūlējušies pierādīt, ka visādā citādā ziņā paši ir ļoti labi sociāli piemērojušies, savukārt sieviešu ordinācija garīdznieka amatā tiek attēlota gluži kā dievišķs iedibinājums, kas pielīdzināms vīna lietošana Svētajā Vakarēdienā, balstoties tikai un vienīgi Jēzus vārdos, nevis kādā radīšanas likumiskajā kārtībā. Ja sieviešu ordinācijas pretinieki balstītos Dieva baušļu gribā, kuru atklājusi gan dabiskās, gan pārdabiskās atklāsmes liecība, tad šī griba paustu savu nepārprotamo “nē” attiecībā uz pārmaiņām, kas pašlaik norisinās jautājumā par tradicionālajām t.s. dzimumu lomām.

Ja kāds cilvēks negrib nolasīt Dieva gribu cilvēka ķermeņa funkcijās, lai atzītu mātes instinktu un cienot uzkrāto paaudžu pieredzi, tad drīz vien šāds cilvēks vispār neko vairs necienīs. Apustulis Pāvils to ir paudis pavisam skaidri Vēstules romiešiem 1.nodaļas turpinājumā, kur viņš runā par dabiskā likuma atmešanas sekām un kur apraksta nedabisko grēka iekāri. Ticības apliecības saka to pašu:

Mēs redzam, kāds bija tas ļaunums, ko Dievs apsūdzēja pirms pasaules iznīcināšanas plūdos, kāds bija tas ļaunums, ko Dievs apsūdzēja pirms daudzu citu pilsētu izpostīšanas, piemēram, Sibares un Romas izpostīšanas. Šajos notikumos tiek attēloti draudošie laiki, kuriem sekos visu lietu gals.

Šie vārdi apliecina savu pravietisko nozīmi, kad pārdomājam to attīstību, kas notikusi kopš lēmuma ordinēt sievietes 1958. un 1960. gadā līdz pat 1974. gadā iespiestajam pārskatam par sodomītiskās iekāres grēku un zviedru bīskapu pozitīvo attieksmi pret to, kā arī principā pasludinot, ka bīskaps būtu gatavs garīdznieka amatā ordinēt praktizējošu homoseksuāli.

Šeit vēlreiz vēlos īpaši brīdināt par mūsu kritikas izklāstu, it kā tas būtu balstīts tikai apustuļa Pāvila apustuliskajā amatā – jo tādā veidā mēs labākajā gadījumā nodrošināsim sev tiesības tikai pastāvēt uz savu viedokli. Jau ar cilvēka ķermeņa vizuālu attēlu vien mēs varēsim pierādīt, ka nedabisks ir nedabisks, un varēsim apelēt pie dabiskā likuma. Šeit varam runāt par Dieva dusmām un Viņa tiesu tādā veidā, ko visi paši var saprast – arī bez Svēto Rakstu inspirācijas palīdzības.

Lai īstenotu dažādās tiesības, kuras izriet no ģimenes un tēva varas, priekšnoteikums ir tāds, ka ģimenei piemīt īpašuma tiesības. Gluži kā baznīcas pastāvēšana ir neiespējama, ja valsts ar dabiskā likuma tiesībām to neaizstāv, tas pats notiek arī ar ģimeni, kas aiziet postā bez sava ekonomiskā pamata. Ja vecākiem nav naudas, ko samaksāt bērnu skolotājiem un draudzes mācītājam, tad vecāku tiesībām un ticības brīvībai gan ir likumība, bet tām nav īstas nozīmes. Tādēļ mums ir iemesls uzsvērt īpašuma tiesības kā dabiskā likuma neatraujamu sastāvdaļu.

Ticības apliecības aizstāv tiesības turēt īpašumu, kur dekalogs ir sinonīms dabiskajam likumam:

Kad bauslis (2.Moz.20:15) saka – “Tev nebūs zagt!”, tad tādējādi Dekalogā tiek atzīts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz īpašumu, un pavēlēts, lai katram pašam ir sava manta. – Mūsu teologi visu šo jautājumu par valsts lietām ir izskaidrojuši tik skaidri, ka liels skaits valsts un pārvaldē iesaistīto vīru ir apliecinājuši, ka viņu sirdsapziņas tagad ir saņēmušas lielu mierinājumu, jo iepriekš mūki viņos bija radījuši dziļas šaubas par to, vai personiskie pienākumi ir veicami, vai Evaņģēlijs pieļauj pārvaldi un darbošanos valsts lietās.

Ticības apliecībās ir sastopams arī sava veida kristīgais sociālisms, kas izpaudās klostera formā un tamlīdzīgā sludināšanā. Tās uzsver, ka septītā baušļa ietvaros ir dotas tiesības pirkt un pārdot un šāda sludināšana ļauj uzņēmējiem šīs lietas darīt ar labu sirdsapziņu. Šeit norādīts uz dažādiem skaidrojumiem, ko veikuši reformācijas teologi; un tas ir labi zināms fakts, ka tie ļoti uzsvērti apliecināja arī privātīpašuma tiesības.

Vienlaikus – saskaņā ar ticības apliecībām -, lai saglabātu līdzsvaru, mums jānorāda uz to, ka valsts var izmantot savu autoritāti, lai novērstu nepareizu īpašumtiesību lietošanu. Noraidot sociālismu, ticības apliecības arī negrasās pieņemt liberālisma neierobežotās īpašumtiesības. Ticības apliecības pret to vēršas:

Tas viss pilnā sparā notiek arī tirgū un parastajos darījumos. Tur cits citu atklāti krāpj ar viltotu preci, mēru, svaru, naudu un apkrāpj ar viltu un īpašiem finanšu trikiem vai blēdīgiem tirgus paņēmieniem un cenām, apzināti apspiež izsūc un moka.

Par šo fenomenu kopsavelkot, ir sacīts:

Tādiem ļaudīm ļauj tikai izspiest naudu, cik ilgi tie var, bet Dievs savu bausli neaizmirsīs un atmaksās, kā tie ir pelnījuši… Un tiešām, ja zemē būtu taisnīga, kārtīga valdība, tad drīz šādu patvaļu varētu apturēt un novērst, kā tas reiz ir bijis pie romiešiem, kur tādu tūliņ ņēma aiz čupra, lai citiem tas būtu par brīdinājumu.

Valsts uzdevums būt par tēvzemes tēvu ietver sevī arī uzņēmējdarbību un tirdzniecību. Zagšana nav tikai šī klajā un ārējā rīcība, bet arī jebkura netaisnība, kura tuvākajam izraisa zaudējumus. Privātīpašuma tiesību aizsardzība — likumīgi slēgt darījumus, iegūt īpašumu – nekādā ziņā nenozīmē šo tiesību nepareizu izmantošanu, tāpat kā vecāku tiesības nenozīmē pakļaut bērnus sliktai aprūpei.