Dieva Dēlam pasaules atpestīšanā nevarēja palīdzēt nekāda radība
“Es minu vīna spaidu viens pats, no tautām nevienas nebija pie Manis. .. Es raudzījos visapkārt, bet palīga nebija; Es raidīju uz visām pusēm izbrīnas pilnus skatienus, bet nebija neviena, kas Mani atbalstītu.” [Jes.63:3, 5]
To sakot, Mesija parāda, ka Viņš vienīgais var saspiest čūskas galvu, Viņš vienīgais var paveikt pestīšanas darbu un tikai Viņš var izcīnīt ieslodzītās un pazudušās cilvēces glābšanu. Neviens cits ne debesīs, ne uz zemes nevarēja būt Viņa palīgs vai līdzstrādnieks šajā darbā.
Šis pravietojums burtiski piepildās mūsu Glābēja izpērkošajās un atpestījošajās ciešanās. Kad Tas Kungs sāka šīs lielās ciešanas, Viņu nekavējoties pameta visa radība. Kad Ģetzemanē Viņš raustījās kā saspiests tārps putekļos, kad Viņam tur lija asiņaini sviedri un kad Viņš tur cīnījās ar nāvi, visi Viņa mācekļi, pat Pēteris, kas gribēja iet kopā ar Viņu nāvē, bija miega pilni, un neviens nebija sardzē pie Viņa pat vienu stundu. Viens no Viņa mācekļiem Jūda kļuva par instrumentu, ar kura palīdzību Viņš tika nodots grēcinieku rokās. Cits, Pēteris, Viņu noliedza, lai izvairītos no līdzdalības ciešanās. Visi atlikušie mācekļi aizbēga.
Tajā pašā laikā piepildījās vēl viens pravietojums, šis no Caharijas grāmatas [13:7]: “Zoben, pacelies un vērsies pret Manu ganu un pret to vīru, kas Man tuvs! – saka Tas Kungs Cebaots. Nogalini ganu, tad avis izklīdīs.” Mēs lasām, ka Jānis bija kopā ar Mariju un citām dievbijīgām sievietēm Golgātā, bet nevis, lai ciestu un mirtu kopā ar Kristu, bet gan lai žēlotos un raudātu par Viņu. Dieva un cilvēku pamestam, Jēzum bija jākliedz: “Es minu vīna spaidu viens pats, no tautām nevienas nebija pie Manis .. Es raudzījos visapkārt, bet palīga nebija.” Un tad Viņš arī sauca: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” [Mt.27:46]
Citādi nemaz nevarēja būt. Dievs ir taisnīgs, un tāpēc Viņam ir jāsoda grēks. Viņš var vainagot ar mūžīgo dzīvību tikai to, kas ir izpildījis visu Viņa gribu un ir pilnīgi taisns. Tāpēc Tam, kurš gribēja atpestīt mūs, kritušos cilvēkus no mūsu grēka posta, nesot pestīšanu pazudušajiem, bija jābūt pilnīgi svētam un tīram cilvēkam, lai ciestu nevainīgi un mirtu mūsu vietā. Tomēr Viņam arī bija jābūt Dievam, lai izpildītu Dieva bauslību priekš mums, pašam ar to neesot saistītam. Tikai tādā veidā Viņš varēja pārvarēt grēku, nāvi un elli un iegūt mums pilnīgu taisnību, nevainību un svētību. Neviens eņģelis, nemaz nerunājot par grēcīgu cilvēku, kas smagi noziedzies, nevarētu paveikt šo darbu. Jēzus Kristus, Dievs un cilvēks vienā personā, tikai Viņš viens pats to varēja paveikt.
Tāpat kā Dievam nevarēja būt neviena palīga pasaules radīšanā, ko Viņš no nekā radīja, tā arī Dieva Dēlam otrreizējā radīšanā, pasaules atpestīšanā, arī nevarēja palīdzēt nekāda radība. Viņš viens pats mina Dieva dusmu vīna spaidu, un tikai Viņš to būtu varējis izdarīt. Tāpēc bēdas tam, kurš vēlas tikt pestīts, bet nemeklē savu pestīšanu tikai Kristū, bēdas tam, kas vēlas kaut ko nopelnīt priekš sevis Dieva priekšā. Tāpēc kādā baznīcas dziesmā ir teikts:
Kristus saka: “Nāciet šurp, bēdīgie un grūtsirdīgie,
Es iepriecināšu jūsu nogurušās sirdis;
Bet tie, kas vēl jūtas stipri un veseli,
Tie noniecina labākā ārsta prasmes.”“Ja tu varētu nopelnīt savu pestīšanu,
Tad nederīgas – Mana nāve, ciešanas;
Šie svētki nebūs tavi svētki,
Ja pats būsi savs palīgs.”
Ieskaties