Pret ateismu draudzē
“Ko tad tie darīs, kas liekas kristīties par mirušajiem? Ja jau mirušie augšām necelsies, kam tad kristīties par viņiem? Kādēļ arī mēs ik brīdi esam briesmās? Es mirstu ik dienas, tik tiešām, ka jūs, brāļi, esat mans gods Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Ja es, tikai mirstīgs cilvēks būdams, esmu Efezā cīnījies ar plēsīgiem zvēriem, kāds labums man tur būtu? Ja mirušie neceļas augšām, tad: ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim. – Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus. Esiet skaidrā prātā un negrēkojiet; jo daži Dievu nemaz nepazīst, to es jums saku par kaunu.” [1.Kor.15:29–34]
Te skatiens pievēršas tam, kas ir draudze un ko tā dara. Tas skar attieksmi pret mirušajiem un nāvi. Tādējādi dzīve no ticības nav vienkārši ticības izpausme rīcībā, bet ticība uz Jēzus Kristus augšāmcelšanos pašos pamatos nosaka veidu, kādā mēs uztveram dzīvi un kā savu dzīvi dzīvojam, jo ar Kristību esam tapuši jauni cilvēki.
Ja ticam uz mirušo augšāmcelšanos un sagaidām pastaro tiesu pār dzīvajiem un mirušajiem, tad rodas jautājums: ko vēl iespējams darīt nekristītu mirušo labā. Šis jautājums ir aktuāls kā attiecībā uz bērniem, tā arī uz pieaugušajiem. Draudzē praktizētā tā sauktā vietnieciskā Kristība tiek pieminēta kā arguments mirušo augšāmcelšanās apstiprinājumam. Šādai Kristībai nebūtu jēgas, ja mirušajiem nekas vairs nebūtu gaidāms. Apustulis šādai praksei pamatojumu nesniedz, taču viņš to arī nekritizē.
Nostāja attiecībā pret nāvi redzama pie paša apustuļa, kad viņš ar savu pasludinājumu par Jēzus Kristus augšāmcelšanos pats nonāca nāves briesmās dabas spēku un cilvēku vajāšanu dēļ, tiekot notiesāts uz cīņu ar zvēriem Efezā [1.Kor.15:32]. Tā ir ticības nostāja: vai nu mēs pastāvīgi baidāmies no nāves, vai arī dzīvojam šajā laikā ar pārliecību, ka Kristus ar Savu augšāmcelšanos kā pirmais ir nāvi uzvarējis un galu galā uzveiks to pilnīgi. Jau šeit kļūst redzams, ka šīs ticības dēļ nāve zaudē savu absolūto kundzību – arī tur, kur tā vēl šķietami valda pār mums.
Galu galā, kristieša dzīves nostāja un dzīvesveids ir atkarīgs no tā, vai meklējam dzīves piepildījumu šīs pasaules dzīves laikā, vai arī ceļš uz dzīves mērķi ved mūs cauri nāvei, kopā ar Kristu uz Dieva valstību. Kam nav cerību, nedz atbildības aiz nāves robežas, tam tuva un saprotama šķiet hēdoniska nostāja – meklēt šīs dzīves laikā maksimumu prieka un apmierinājuma, minimumu ciešanu un sāpju. “Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim” – te apustulis citē Jesaju [22:13]. Taču šajā pašā vietā viņš citē arī antīkā komēdiju dzejnieka Menandra laicīgo gudrību no lugas “Taīda”:
ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.
Taču kristiešiem ir tā: kad skatiens tiek vērsts pāri mūsu dzīves pieredzes nepārvaramajai nāves robežai, tad, gaidot mūsu Kunga atkalatnākšanu, mainās šīs laicīgās dzīves perspektīvas un mērogi.
Kristus augšāmcelšanās iedarbība ir universāla. Tā darbojas kā visu mirušo augšāmcelšanās priekšnoteikums, – kā arī apustulis Pāvils raksta: “Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu.” [1.Tes.4:13-14]
Jēzus Kristus apustulis, kas pats sevi raksturo kā pēdējais un turklāt vēl necilākais no aculieciniekiem, kuri sastapuši augšāmcēlušos Kristu, nespriež par pamatojumiem un izpratnes iespējām, bet tieši norāda:
Baznīcai jāraugās, kā tikt skaidrībā ar šo ultimātu. Tai jāraugās uz draudzes vajadzībām, ievērojot to, ka draudze sastāv no ticīgiem, daļēji ticīgiem un neticīgiem ļaudīm.
Kopumā šis vēstules fragments ir aicinājums uz skaidru redzējumu – pretstatā visām viedokļu dažādības ilūzijām. Un nobeigumā skaidri tiek izteikts pārmetums par ateismu draudzē: “..jo daži Dievu nemaz nepazīst” [1.Kor.15:34]. Tātad augšāmcelšanās noliegums ir Dieva noliegums; šādi tiek apstrīdēta Viņa vara pār nāvi. Te nav runa par subjektīvām pārliecībām, kuras kādam var būt vai nebūt, kuras iespējams saprast vai nesaprast; tādēļ apustulis izsakās tik skaidri un asi. Ja pasludinājumam pietrūkst šīs skaidrās izšķiršanas, tad tiek pazaudēts izšķirošais punkts, no kā viss ir atkarīgs, kas uztur vai sagrauj pārējo. Tas jāievēro, turpinot aplūkot visu sekojošo, – kaut arī vecais cilvēks mūsos tam pretojas.
Ieskaties