Kristības iedarbība grēku piedošanai

Konfesionālo luterāņu izpratne par saikni starp Kristību un piedošanu izcelsme pamatojas Jaunajā Derībā. Jānis, kā raksta Marks (1:4), “nāca tuksnesī, sludinādams grēku nožēlas [nožēlas un ticības] kristību uz [ar mērķi saņemt] grēku piedošanu”. Tāpat kā Jēzum Viņa pirmslieldienu kalpošanā, Jānim kristība nebija vienīgi simbolisks liturģisks rituāls, bet tāda dievišķa klātbūtne ūdenī, kura patiesībā sniedz grēku piedošanu.

Ir izteikti dažādi viedokļi, lai izskaidrotu Jāņa kristības iedarbību, bet pat starp luterāņu teologiem nav pilnīgas vienprātības. Tomēr mūsu nostāja nevar būt tāda kā reformātu nostāja pret sakramentiem vispār, – ka Jāņa kristība bija tikai simboliska darbība. Jāņa veikto Jēzus kristīšanu nevar uzskatīt tikai par simbolisku, jo Jēzus to pieņēma un ar tās palīdzību uzņēmās visas pasaules grēku nastu (Jņ.1:32–36). Šajā kristībā Jēzus parādījās kā grēcinieks starp īstiem grēciniekiem un norādīja uz Savu nāvi kā uz tādu kristību, kurā tiek uzņemti visi grēki (Mk.10:39; Lk.12:50). Jēzus pakļaušanās Jāņa kristībai iezīmēja šī rituāla apveidus, bet vēlāk – ar Viņa nāves un augšāmcelšanās palīdzību – to pārveidoja.

>Ja sakramentu definē vienkārši kā grēku piedošanas pasludināšanu (šāda definīcija apmierinātu reformātus), tad nav atšķirības starp pirms- un pēclieldienu kristībām. Bet šāda pielīdzināšana neņem vērā Jēzus nāvi un augšāmcelšanos kā faktorus, kas ir nepieciešami, veidojot un definējot kristiešu Kristību. Jāņa kristība kristītajam norādīja uz to, ko Dievs grasās darīt, un tādēļ tā saskanēja ar Vecās Derības rituāliem tajā ziņā, ka tā iezīmēja to, ko Dievs grasījās darīt, nevis to, ko Viņš jau bija izdarījis Jēzus nāvē un augšāmcelšanā. Tomēr abās kristībās fundamentāla nozīme ir idejai par piedošanu un kristītā jaunām attiecībām ar Dievu. Šīs idejas kristiešu Kristība pārņēma no Jāņa kristības. Tādējādi Jāņa kristība piepildīja Veco Derību, un, tāpat kā Vecās Derības rituāliem, tai bija nepieciešama Bauslības pasludināšana, kā arī tā sludināja grēku piedošanu kā Evaņģēliju. Tā paredzēja kristiešu Kristību un tika tajā uzņemta.

Lai gan jāpamana abu kristību atšķirības, tomēr nevar neievērot abu kristību formulu līdzību. Pētera aicinājums kristīties: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu” (Ap.d.2:38), ar nelielām izmaiņām atgādina Jāņa aicinājumu visos trijos sinoptiskajos evaņģēlijos. Piemēram, kā teikts gan Lk.3:3, gan Mk.1:4, Jānis sludināja “grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu”. Tas skaidri parāda, ka, pēc Jāņa sludinātā, viņa kristībā grēki tiek piedoti. Mēs pieminam, ka Jāņa kristība sniedz grēku piedošanu, vienkārši tāpēc, lai parādītu, ka luterāņu nostāja ir stingri pamatota Jaunās Derības liecībā.*

Izteikums “uz grēku piedošanu” visos apustuļu misijas sprediķos Apustuļu darbos attiecas uz to, ko Kristība dod tiem, kuri ienākuši kristiešu kopienā. Augstā priestera priekšā Pēteris sludina, ka Jēzus mira un augšāmcēlās, “lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas” (Ap.d.5:31). To pašu vēsti Pēteris sludina Kornēlija saimei, un viņi tiek kristīti (Ap.d.10:43–48). Jaunās Derības priekšstats, ka Kristība piedod grēkus, ir pārnests arī Apustuļu un Nīkajas ticības apliecībās. Kad Apustuļu ticības apliecība saka:

Es ticu uz Svēto Garu,.. grēku piedošanu,

tā atsaucas uz grēku piedošanas iedarbību Kristībā. Nīkajas ticības apliecība to pasaka skaidrāk:

Mēs apliecinām vienu Kristību grēku piedošanai.

Izteikums “Kristība grēku piedošanai” patiesībā ir identisks ar Mk.1:4. Luterāņu ticības apliecībās, kuru pamatā ir Apustuļu un Nīkajas ticības apliecības, no senajām ticības apliecībām ir pārņemta ideja par piedošanu Kristībā un caur Kristību.

Šī nepieciešamā savstarpējā saikne starp Kristību un ticības apliecību pēcapustuliskajā baznīcā ir pastiprināta, lietojot ticības apliecību, lai sagatavotu Kristības kandidātus. Kristībai ir nepieciešama ticība. Šī ticība pirms Kristības tiek apliecināta ticības apliecībā, lai gan tās garums dažādās vietās ir bijis dažāds. Lutera Kristības liturģijā lietotā ticības apliecība bija daudz īsāka nekā mūsu, bet tās saturs bija tāds pats. Mūsu ticības apliecības prakse pirms kristīšanas jautājumu un atbilžu formā ir skaidri pamatota Jaunajā Derībā, un tā ir vairāk nekā kāds rituāls, kas mantots no senbaznīcas, lai gan, protams, šī prakse ir baznīcas mantojuma sastāvdaļa. Šādi Kristība veido baznīcas vēsturisko nepārtrauktību jeb katoliskumu.** Tie, kas bija saņēmuši pirmsaugšāmcelšanās kristību, dzirdēja Jāņa sludināšanu par To, kam jānāk, nožēloja savus grēkus un saņēma kristību grēku piedošanai. Pēclieldienu baznīcā tie, kas tika kristīti, arī nožēloja savus grēkus. Šī prakse, kas pārņemta no Jāņa kristības, joprojām saglabā savu vietu mūsu Kristības liturģijās. Tā vietā, lai apliecinātu savu ticību Tam, kuram jānāk, – kā to darīja tie, kas kristījās pie Jāņa, ticīgie pēcaugšāmcelšanās baznīcā tagad apliecināja, ka “Tas, kam jānāk”, ir patiesi atnācis Jēzū. Katra pielāgošanās mūsdienu ebrejiem jautājumā par to, vai Mesija (Kristus) ir atnācis vai vēl tikai nāks, ir pretrunā ar kristiešu Kristības pašu pamatu, kas nepieļauj identificēt ar Mesiju nevienu citu kā tikai to, kurš atnācis Jēzus personā. Augšāmcelšanā “Dievs Viņu [Jēzu] ir darījis par Kungu un Kristu” (Ap.d.2:36). Viņa nāvē un augšāmcelšanā ir īstenojusies Dieva valstība, un ar Kristības palīdzību kandidāts jeb katehūmens to apliecina un tiek tajā uzņemts.

Sākumā kristīgā ticība tika izteikta, vienkārši apliecinot, ka Jēzus ir Kristus jeb tas, kurā ir piepildījušies Dieva apsolījumi. Tādēļ Apustuļu darbi runā par kristīšanu “Jēzus vārdā”. Šādā formulējumā bija ietverta izpratne par to, ka Jēzus ir Dieva Dēls, caur kuru tiek dota piedošana un Svētais Gars (Ap.d.5:38–39). Ir drošs pamats ticēt, ka formulējums Tēvs–Dēls–Svētais Gars tika lietots no pašiem sākumiem kā liturģiska formula. Šādu secinājumu atbalsta arī šīs formulas iekļaušana Didahē (VII. 1.), kuru daži zinātnieki datē ar Jaunās Derības sarakstīšanas laiku. Kristība Jēzus vārdā tika saprasta saistībā ar trinitāro realitāti. Dieva Dēls Savā kristībā tika apveltīts ar Svēto Garu (Mt.3:16–17), un tagad Viņš Kristībā dara ticīgos par Sava Tēva bērniem. Viņš, kurš bija apbruņots ar Garu, lai cīnītos pret sātanu (Mt.4:1), tagad dod viņiem Savu Garu (Mt.28:20). Ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanos Dieva valstība vairs nebija gaidāma nākotnē, kā tas bija Jāņa kristībā, bet kļuva par piepildītu realitāti, kas tagad ir dota kristiešu Kristībā. Lai gan ieskaņas no tā, ko Dievs grasījās darīt Jēzū, jau parādījās Jāņa kristībā, tomēr tās saņēmēji meklēja kaut ko vairāk. Tas, kas Jāņa kristībā parādās netieši, skaidri izpaužas tajā Kristībā, kuru Jēzus caur apustuļiem deva Savai baznīcai.

Uzskats, ka Jāņa kristība ir saistīta ar lēmumu negrēkot un kristiešu Kristība – ar piedošanu, nav nekas cits kā dispensacionālisma paveids, pārliecība, ka Dievam ir dažādi pestīšanas plāni dažādos laika periodos. Saskaņā ar to cilvēki pirms Kristus atnākšanas (Bauslība) tika pestīti, pateicoties morālam taisnīgumam, bet pēc Viņa atnākšanas – ar žēlastības palīdzību (Evaņģēlijs). Tas ne tikai noliedz pestīšanu ar žēlastību ticībā, bet pieļauj, ka bez Kristus ir arī cits pestīšanas veids. “The Living Bible” sniedz nedaudz pieņemamāku šīs Apustuļu darbu vietas tulkojumu. Tomēr, neskatoties uz uzlabojumu, šis tulkojums pieļauj tajā saredzēt baptistu uzskatu, ka Kristība ir beidzamais un nepieciešamais solis, ar kura palīdzību kristietis izpatīk Dievam. Sal. Stenlijs J. Grencs:

Abas Rakstu vietas, gan tā, kas attiecas uz Jāņa kristību, gan tā, kura attiecas uz kristiešu Kristību, lieto to pašu leksiku, lai atsauktos uz grēku piedošanu saistībā ar šo sakramentu.

** – Attiecībā uz Luteru Trigs atzīmē: “Pirmkārt, [Kristība] definē visu kristīto kopību kā tādu, kuru uzrunā grēku piedošanas un apsolījuma vārds. ..Otrkārt, Kristība nodala vīriešus un sievietes pēc tā, kā viņi atbild šim vārdam un aicinājumam”.