Kas Bauslībā svarīgākais

Te redzam un saprotam to, ko novērojis kāds mācītājs senatnē, – ka pirmais bauslis ar pēdējo ir savienots kā gredzenā, prasot un pavēlot, lai Dievs mūsu sirdī būtu vienīgais – mūsu vienīgā kaisle, mūsu mīlestība, prieks un ilgas. Tāds ir bijis Viņa dievišķās majestātes nolūks, radot cilvēku pēc Sava tēla un līdzības, lai, dzīvojot patiesu dzīvi, cilvēks visās lietās raugās uz Viņu, ir kopībā ar Viņu un no Viņa saņem visu, kas nepieciešams.

Būtiskākais, kas pieder dievišķam tēlam un īstai dzīvei, ir sirds, kurā mājo Dievs, – sirds, kura nespēj bez Viņa dzīvot, ir pēc Viņa izslāpusi un gūst Viņā savu iztikšanu, gluži kā bērns tiek uzturēts no mātes piena. Jā, šādas slāpes Dievs jau radīšanā ir tik dziļi iedēstījis cilvēkā, ka mūsu sirdij nav miera, atdusas un prieka tik ilgi, kamēr tā nav satvērusi Viņu – dzīvo, patieso Dievu – un Viņā ieguvusi Savu pilnīgo labpatiku un apmierinājumu.

Nekāds pasaulīgs prieks vai bauda, sudrabs vai zelts, māksla vai zinātne, gods vai vara, jā, zeme vai debess ar visiem tās pulkiem nespēs apmierināt cilvēka sirds dziļākās ilgas un vajadzības. Pat iemantojot visas pieminētās lietas, bez Viņa, dzīvā Dieva un augstākā labuma, cilvēka sirds būs nabaga un nožēlojama. Viss cits, lai kādā vārdā tiktu saukts, nav cilvēka iekāres un kaisles cienīgs.

Pasaule ar visu, kas tajā, nespēj sniegt pat tik daudz kā laimes un apmierinājuma lāsi mūsu izslāpušajai sirdij. Tāpēc izslāpsim pēc kā lielāka un augstāka – pēc Viņa, mūsu Kunga un Dieva. Vienīgi Viņš ir mūsu atjaunošana, miers un piepildījums. Tāda ir bijusi Dieva svētā griba, kad Viņš radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Mūsu sirdis ir tā radītas un veidotas, ka tajās mājo bezgalīgas ilgas, vēlēšanās un vajadzības, taču dievišķais nodoms ir tāds, lai tās visas allaž pievērstos Viņam.

Tad jautāsim: vai visvarenais Dievs arī šodien domā un vēlas to pašu? Jā, nav šaubu, ka tieši tāds ir Viņa prāts un nodoms vēl joprojām! Viņa pirmais un pēdējais bauslis aizvien saka: “Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka” (Mk.12:30).

Tāds ir Viņa bauslis, kas ir bezgalīgas labvēlības, žēlastības un svētības pilns. Kas gan var būt cēlāk, krietnāk un svētīgāk nekā dzīvot Viņam? Mūsu sirdīm ir jādzīvo, jārosās un jāpriecājas Tai Kungā, un tā tam jānotiek ne tikai stundu, dienu vai nedēļu, bet visas stundas, dienas, nedēļas, mēnešus un gadus mūža garumā. Tāda ir patiesi svēta dzīve Viņā.

Ja tava sirds iesilst mīlēt Dievu tikai kādus atsevišķus mirkļus, bet visā pārējā laikā savas dienas un stundas, sirdi, mīlestību, prieku un ilgošanos tu velti citiem mērķiem, tad tev nav patiesa svētuma, tava sirds ir bezdievīga un tu esi neuzticīgs pret savas dzīves Dievu – gluži kā neuzticīgs dzīvesbiedrs bez īstas mīlestības, kas paliek pie laulātā drauga tikai brīdi, bet vairāk pievēršas citiem.

Arī tad, ja tev būtu citi labi dzīves mērķi, jā, tādi, kas ir svēti kā pašas debesis, tad tu tomēr atkāpies no mīlestības un uzticības Dievam un tu nespēj sacīt: “Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” (Ps.73:25-26). Mums jāmīl Dieva svētums Viņa paša dēļ, mums jāmīl Tas Kungs no visa spēka, no visas sirds, no visas dvēseles un ar visu prātu.

Šis dižais un dievišķais bauslis nav nekāds joks vai tukšu vārdu spēle, bet Viņa mūžīgā nopietnība! Un kas gan to patiesi izpildīs, ja ne tas, kas vaicā pēc Dieva un ticības? Kāds labums domāt un runāt par garīgām lietām, ja neņemam vērā Dieva visaugstāko bausli?

Tādēļ atkārtosim vēlreiz: kurš cits to pildīs, ja ne tu, kas to klausies un lasi? Vai šādi nerrosim Dievu, ka tikai slavējam Viņa vārdus, bet aizmirstam tos pildīt vai arī izvēlamies tikai atsevišķus vārdus un baušļus, vienlaikus aizmirstot, kas Bauslībā svarīgākais? Kungs, modini mūs no šādas apmātības un sirds viltības!

Tāpēc, ja tu rīkosies pretēji dižajam Dieva bauslim, tu allaž sēdēsi ar veltīgām domām un ļaunām iekārēm, iekārodams sava tuvākā sievu, lolodams nešķīstas vēlmes un fantāzijas, iekārodams sava tuvākā īpašumu vai tiekdamies pēc goda un slavas, lai arī tavai sirdij vajadzētu būt pildītai ar Dievu un Viņa mīlestību.

Ak, cik briesmīgi ir tavas sirds dziļumi! Tie ir īsts elku nams un laupītājbedre! Un tu vēl gribi ierasties Dieva priekšā un izskatīties dievbijīgs un svēts! Pārdomā vēlreiz savu stāvokli: tu ne tikai nemīli savu tuvāko kā sevi pašu un nemeklē viņa labumu, kā tu meklē savējo, bet tieši pretēji – tu skaudīgi vēro sava tuvākā labumu un priekšrocības, kad Dievs tam piešķīris kādu godu vai īpašumus!

Vai šāda sirds var patikt Dievam? Vai, iekārodams sava tuvākā sievu un nododamies nešķīstām domām, tu nepārkāp laulību? Vai tava sirds ir laba un patīk Dievam, ja tu ar naidu un nepatiku domā par ienaidnieku un tavā sirdī dzimst ļauni vārdi, pat arī ja tie paliek neizteikti?

Liec savu iekšējo dzīvi visvarenā Dieva priekšā un skaidri apzinies, ka esi nolādēts grēcinieks! Viņa mūžīgā degsme pavēl un prasa, ka tev jābūt svētam, kā Viņš pats ir svēts, un pilnīgam, kā Viņš pats ir pilnīgs. Jā, visai tavai būtībai, sirdij, domām un vēlmēm jābūt pildītām vienīgi ar Dievu, Viņa mīlestību un svētumu.

Tāds ir Dieva pirmā, pēdējā un visu baušļu kopsavilkums.