Luteriskās baznīcas dzīvības un nāves jautājums

Vienā jautājumā liturģiskajai kustībai nešaubīgi ir absolūta taisnība, un tas nav apstrīdams. Tā ir aicinājusi pievērst uzmanību tam, ka luteriskā baznīca, būdama bez Sakramenta, lielākā vai mazākā mērā ir gājusi reformētā protestantisma ceļu, un tādējādi tā ir pazaudējusi to, kas luteriskajā izpratnē pieder pie baznīcas būtības.

Luterānismā baznīcas būtības daļa ir Sakraments, turklāt atšķirīgā izpratnē, nekā to par sevi apgalvo reformātu baznīca. Luterāņi un reformāti, lietojot vārdu “sakraments”, nedomā vienu un to pašu. Reformātu izpratnē sakraments vienmēr ir tikai dievišķās žēlastības zīme, zīme, kas var palikt nepiepildīta, proti, kad Dievam labpatīkas tā darīt, žēlastības zīme, kas eksistē bez zīmes. Tās ir darbības, kuras Kristus ir pavēlējis un kuras cilvēkam ir jāpilda; pildot tās, mēs izrādām savu paklausību baznīcas Kungam. Luterāņu izpratnē sakraments ir kas vairāk nekā zīme; tas ir žēlastības līdzeklis īstajā nozīmē. Kristībā mēs saņemam grēku piedošanu, atdzimšanu un Svētā Gara dāvanu, neskatoties uz to, ko mēs ar šo žēlastību varētu iesākt vēlāk. Svētajā Vakarēdienā mēs patiesi ar muti uzņemam mūsu Kunga miesu un asinis grēku piedošanai vai, ja darām to bez ticības, sev par sodu.

Tomēr šai atšķirībai sakramenta izpratnē ir jāparādās sakramenta svinēšanā. Tādēļ reformātu baznīcā katrs dievkalpojums ir “sakramentāls dievkalpojums”, kurā tiek svinēts viens no diviem – saskaņā ar reformātu pārliecību attiecībā uz sakramentiem – vai nu Kristība, vai Svētais Vakarēdiens. Svarīgi ir tas, ka draudze realizē Kristus pavēli. Tas izskaidro ievērojamo mūsdienu reformātu baznīcu paražu kristīt dievkalpojumā, sapulcētās draudzes priekšā. Iespējams, ka tā ir baptistu baznīcu ietekme, kurās kristību ūdenstvertne aizvieto altāri un kristības notiek kā īsta pelde ar iespējami vairāk ūdens, tā ka nabaga cilvēkam, kas tiek kristīts, ir jāsteidzas ārā no baznīcas, lai ārpusē pārvilktu drēbes.

Senbaznīcā tas tika darīts tieši pretēji. Kristīšana notika ārpusē, baznīcas priekšā, un to darīja diakons – tieši tāpat kā apustuļi kristīja tikai retos gadījumos, uzticot to darīt saviem palīgiem (Ap.d.10:48; 1.Kor.1:14-17) – , un tad tikko kristītais gāja iekšā baznīcā. Šī iemesla dēļ kristību trauks saskaņā ar seno tradīciju atradās pie baznīcas ieejas. Ja tik bezcerīgi drūmi nebūtu bijis apliecināt mūsdienu luterisma neapdomīgumu un nezināšanu, varētu tikai pasmaidīt par to dedzīgo vēlēšanos, ar kādu Vācijas un Amerikas luterāņi tagad no reformātu baznīcām pārņem tradīciju par kristīšanu draudzes dievkalpojumā, kas tādējādi tiek pārtraukts.

Reinas Baznīca, visvairāk reformātiem piederošā baznīca no visām Senās Prūšu Apvienības provinces baznīcām, šo tradīciju vai traucēkli – tas pilnībā ir atkarīgs no skatījuma – ir pacēlusi baznīcas likuma līmenī. Tā ir tā pati baznīca, kurā, neskatoties uz Apvienību, neskatoties uz Bārmeni, neskatoties uz EBV (Evaņģēliskās baznīcas Vācijā) – kurā saskaņā ar tās konstitūciju ir “jāklausās brāļu liecībā” – , viens pēc otra notika strīdi par svecēm, tāpēc ka luterāņi gribēja, lai sveces būtu uz altāra, bet reformāti to aizliedza, jo tas nav nepieciešams pestīšanai, kā to reformātu baznīcas avīzē nekautrējās pavēstīt V.Nīselis.

Protams, ka jautājums par kristāmtrauka vietu un laiku, kad notiek kristības, tāpat kā jautājums par klātesošo draudzes locekļu skaitu, tikpat lielā mērā ir adiafora, kā jautājums par ūdeni un to, cik daudz sveču vajadzētu iedegt uz altāra. Luteriskajai baznīcai ir brīva izvēle kristīt dievkalpojumā, piesargājoties tādējādi nemanāmi ienest mūsu draudzēs reformātu ieskatu par sakramentu, it kā Kristība būtu tikai zīme, kas ir jāredz cik vien iespējams lielam skatītāju pulkam, zīme, ko mēs, cilvēki, varam atmest, nevis žēlastības līdzeklis, kurā cilvēka dvēsele atdzimst no jauna mūžīgai dzīvei. Tiklīdz luterāņu draudzēm, kā, piemēram, Reinzemē, ir jāpakļaujas reformātu likumam, jaunā tradīcija vairs nav adiafora. Tādā gadījumā eksistē causus confessionis, kurā vairs nav adiaforas saskaņā ar Konkordijas formulas X artikulu.

Bet, pieņemot, ka causus confessionis neeksistē un ka mūsu baznīca, realizējot brīvību, kas tai ir visos ar ceremoniju saistītajos jautājumos, ievieš kristīšanu dievkalpojumā, šis dievkalpojums tādējādi nekļūst, kā to domā Karls Bārts, par sakramentālu pielūgšanas dievkalpojumu. Vienīgais sakramentālais pielūgšanas dievkalpojums luterāņu izpratnē ir dievkalpojums, kurā tiek svinēts Sakraments, kas ietilpst svētdienas dievkalpojumā, Svētā Komūnija. Jo Svētais Vakarēdiens Luteram joprojām ir vienkārši “Sakraments”, kā mēs redzam pēc tā, kā viņš atkal un atkal kopā liek “Kristību un Sakramentu” (piem., Īss ievads Lielajam katehismam, Millers: “.. tomēr viņi nāk pie Kristības un Sakramenta un izmanto visas kristiešu tiesības, kaut gan tiem, kas nāk pie Sakramenta, ir jāzina vairāk..”). Pārējie viņam seko, piem., Justusa Jonasa Apoloģijas tulkojumā (AC VII/VIII, Millers: “.. viņiem ir viena un tā pati Kristība un Sakraments,” kas saskan ar latīņu tekstu: habent .. eadem sacramenta).

Kā tas ir labi zināms, jēdziens “sakraments” luterāņu ticības apliecībās nekad nav bijis precīzi definēts, un tas ir tādēļ, ka sakramenta jēdziens nav atrodams Svētajos Rakstos un ir vēlākās teoloģiskās domas izpausme, lai ietvertu kategorijās tās darbības, kuras ir ieviesis Kristus (Kristība, Svētais Vakarēdiens, atslēgu vara). Luterāņi nekad nav iesaistījušies polemikā par ticības apliecību svārstīšanos attiecībā uz jautājumu par to, kas ir sakramenti. Kristus neieviesa “sakramentus”, bet īpašus rituālus. Neskatoties uz to, vai absolūcija – kuras nav reformātu baznīcā – tiek saukta par sakramentu vai Evaņģēliju, tas ir terminoloģijas jautājums un nekas vairāk.

Tomēr starp šiem rituāliem ir viens, kurš pieder pie dievkalpojuma, bez kura svētdienas dievkalpojums nav īsts Jaunās Derības baznīcā un XVI un XVII gadsimta luteriskajā baznīcā, kaut arī Svētie Raksti nedod nekādu likumu par to, kad un cik bieži Jēzus pavēle “to darait” (Lk.22:19; 1.Kor.11:24) būtu jāizpilda. To senbaznīcas tēvi dēvēja par sakramentu sakramentu un Luters – vienkārši par “Sakramentu”, Altāra sakramentu. Šī sakramenta atjaunošana, kurš reformētā protestantisma un modernās pasaules ietekmē ir zaudējis savu nozīmi arī luterismā, un tam pienācīgas vietas ierādīšana dievkalpojumā nedrīkstētu palikt tikai liturģisko reformu kustības ietvaros. Tas ir luteriskās baznīcas dzīvības un nāves jautājums.