Kā atbildēt velnam un Bauslībai, kad tie netaisni uzbrūk mūsu sirdsapziņai

Sargāsim sevi no lielām un traģiskām kļūdām, kas īpaši raksturīgas jauniem, nepastāvīgiem kristiešiem, kuri Dieva žēlastības derību neuztver nopietni brīžos, kad ar Bauslības un sirdsapziņas starpniecību tiem uzbrūk ienaidnieks un kad tie labprāt pieņem jebkuras idejas un gadījuma iespaidus. Diemžēl tādā veidā Dieva vārds netiek paglabāts sirdī un sirds netop stiprināta ar žēlastību.

Ar dziļu gudrību M. Luters apspriež šo tematu savā sprediķī, mācīdams, kā atbildēt velnam un Bauslībai, kad tie netaisni uzbrūk mūsu sirdsapziņai (sprediķis 3. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem).

Daudzos un spēcīgos vārdos M. Luters māca, cik svarīgi ir atšķirt šīs divas lietas – sirdsapziņu un dzīvi, ticību un rīcību. Kas attiecas uz ticību un sirdsapziņu, Bauslībai šeit nav vietas. Ja vēlamies saglabāt brīvību, mēs nedrīkstam pieļaut nekādus likumus, kaut arī mūsos bez mitas būtu grēki. Labi zinām, ka ar Bauslību mēs nenopelnīsim taisnību, bet mums ir dāvināta kāda cita taisnība, ar ko pastāvēt Dieva priekšā, – Dieva Dēla taisnība, kas par mums ir nostājies zem Bauslības un mūsu dēļ ir kļuvis par lāstu.

Kas attiecas uz dzīvi un darbiem, mēs padevīgi pieņemam Bauslības spriedumus, jo nekad nebūsim pietiekami labi un pilnīgi ievērojuši visus baušļus. Taču ticībā un sirdsapziņā mums jābūt tik brīviem, it kā virs zemes vairs nebūtu nekādas Bauslības – nedz viens, nedz desmit baušļi. Dzīvē un darbos mēs aizvien būsim kā kalpi un vergi – nevis Bauslības draudu vai apsolījumu dēļ, bet iekšējās nepieciešamības, mīlestības un sirsnīgas pateicības dēļ par dārgo brīvību no Bauslības prasībām.

M. Luters raksta:

Šādā veidā kristietim ir jāmācās pārvaldīt savu sirdsapziņu Dieva priekšā, ka tā neļaujas iejūgties nekādā Bauslībā, bet sargās no visa, kas izaicina viņa ticību, un rīkojas saskaņā ar Kristu. Savā lietā Viņš ir neaizskarams, tik īpašs un neparasts, ka neviens Mozus vai cits likumdevējs nespēj Viņu izaicināt, kaut tas būtu pats pazemīgākais, jaukākais un draudzīgākais cilvēks. Tāpat rīkosimies arī mēs. Taču tā ir ļoti augsta un grūta māksla, kuru pilnīgi īstenot spēj vienīgi Skolotājs, jo velnam vienmēr ir sava spēle un instrumenti, ar ko tas ķeras pie cilvēka sirdsapziņas un tramda viņu par to, ko tas darījis vai nav darījis.

Velns īpaši vēlas ievest cilvēku kādos lielākos grēkos un pēc tam viņam iegalvot, ka tas ir atkritis no žēlastības, un tad viņš liek cilvēkam savā sirdī gaidīt kādu noteiktu apžēlošanas zīmi. Bet, kad nekas tāds nenotiek, Bauslība sasaista cilvēka sirdsapziņu neticībā un izraisa viņā tikai sausumu un nāvi.

Vēl ir iespējams gadījums, kad nepārprotami apžēlotu kristieti īpaši smagi apgrūtina viņa samaitātā daba, no kuras tas nespēj atbrīvoties, un ne vaimanas, ne lūgšanas, ne arī žēlastības līdzekļu lietošana tam neļauj uzveikt grēku, kura varā tas aizvien atrodas. Velns tādiem iegalvo, ka tā cilvēks dara grēku un pār viņu valda grēks!

Abos gadījumos elles kungs nežēlīgi pūlas cilvēku iznīcināt, dienu un nakti iedvešot viņa dvēselē Dieva dusmas un lāsta šausminošās draudu vētras, tā ka nabaga cilvēks jūtas kā vislielākais grēcinieks virs zemes! Kā lai šādos apstākļos izvairās no jauna Bauslības jūga? Te ir svarīgi bruņoties ar pareizajiem ieročiem, lai pret velnu pastāvētu stiprā ticībā un atbildētu:

“Pat ja mans grēks būtu divreiz lielāks, manu Kungu Kristu nav iespējams darīt par grēcinieku, tāpēc man jāpagodina Viņa asinis un Viņa patiesība un jāpiemin Tēva mūžīgie vārdi: “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna” (Jes. 1:18). Pat ja savā sirdī es ilgstoši neko nejūtu, es ļauju Viņa vārdiem būt par dievišķu patiesību. Atkāpies no manis, sātan! Kristus ir dzīvs, grēks mani nepazudinās. Un, ja es esmu sava grēka darītājs, kā tu apgalvo, es tomēr nekritīšu izmisumā un pārāk ilgi nevaimanāšu (Rom. 7:20). Tu, melīgais gars, visu izkropļo un iztēlo mani par svēto, kurš pēkšņi būtu kritis grēkā. Taču es nekad neesmu apgalvojis, ka esmu bez grēka. Mana taisnība nenāk no Bauslības, tāpēc manā apžēlošanā neietilpst nekas no tā, kas esmu, ko esmu darījis un joprojām daru, bet tikai tas, ko Kristus ir paveicis manā labā, kas Viņš ir un ko Viņš dara kā mans Aizstāvis Tēva priekšā. Un tagad mēs ar Viņu esam kā līgavaiņa kambarī – kā līgavainis ir vienatnē ar savu līgavu.”

Bauslība vēl joprojām turpina klauvēt pie sirds durvīm un sacīt: “Vai tavas glābšanas labad tev pašam nav jākļūst svētam un dievbijīgam un jātur Dieva baušļi?” Atbilde: nav šaubu, ka man jākļūst svētam un jātur Dieva baušļi, tomēr es nevaru pieņemt šo nosacījumu, ka tas nepieciešams manai glābšanai. Man tas pilnībā jānoraida, lai savu sirdsapziņu darītu brīvu no Bauslības, kura nekādā gadījumā nevar būt manas glābšanas priekšnoteikums.

Manu glābšanu nevar saistīt ar manu dzīvi, jo ir pilnīgi skaidrs, ka Bauslības priekšā es esmu pazudis, bet glābšana man ir dāvināta ar pilnīgu taisnību mana dārgā Līgavaiņa bagātīgajā nopelnā. Manis dēļ Viņš ir paveicis visu, kas prasīts no manis. Ar citu taisnību es nedz drīkstu, nedz gribu nākt Dieva priekšā. Bauslības atgādinājumi der tikai tad, kad jālabo mana dzīve vai, piemēram, jāmāca būt žēlsirdīgam, pacietīgam, pazemīgam, šķīstam un piedodošam, kad tas svarīgi manam tuvākajam. Bet savās attiecībās ar Dievu es Bauslībā neklausīšos, jo glābšanai man ir dāvāts kāds cits, kas ir pilnīgs un kam ir dievišķa taisnība. Lai slavēts ir mana Kunga Jēzus Vārds!

Šādā veidā kristietis sevi pasargā un pastāv pret velna apsūdzībām un Bauslības draudiem – gan pret pagājušiem, gan esošiem grēkiem. Tātad, kad manai sirdsapziņai uzbrūk Bauslība un taisās liegt man žēlastības stāvokli, es droši to atvairu un saku: es labprāt uzklausu baušļus par labajiem darbiem, kas vajadzīgi cilvēku starpā, turpretī šeit, kur manai sirdsapziņai ir jāpastāv Dieva priekšā, es nevēlos zināt neko citu, jo te es nerunāju par savu dzīvi, bet tikai par savu Kungu Jēzu Kristu.

Vai nav tiesa, ka man pietrūkst labo darbu cilvēku starpā un es nepildu to, ko nākas? Atbilde: tas tiesa un man katrā ziņā ir jālabojas, lai, dzīvojot modrībā, trieciens manai sirdsapziņai nebūtu tik smags. Tomēr manai glābšanai man arvien būs jāspraucas caur biezo pretrunu miglu, kad savu Kungu Kristu es turu augstākā cieņā par savu nabaga personu. Citādi es esmu mūžīgi pazudis. Viss glābiņš ir tikai ticībā, turpretī neticība ved nāvē un pazušanā.