Ielūkoties lūgšanas noslēpumā
Es gribētu parādīt ar piemēru, cik vienkārši Tas Kungs ir iekārtojis lūgšanu.
Podagras slimniekam, par kuru stāstīts Marka evaņģēlija 2.nodaļā, bija labi draugi. Viņi zināja, ka Jēzus draugam varētu palīdzēt. Un tā viņi aiznesa slimnieku pie mājas, kurā bija iegriezies Jēzus. Bet tur bija tik daudz cilvēku, ka viņi nevarēja iekļūt iekšā. Tad viņi to apņēmīgi uznesa uz jumta, jumtu noplēsa un nolaida slimo lejā, Jēzum tieši pie kājām.
Draugi mierīgi stāvēja un gaidīja Jēzus liktenīgos vārdus, kuriem viņu draugs uzreiz bija jāizdziedina. Taču gaidīto vietā viņi dzirdēja citus liktenīgus vārdus: “Mans dēls, nebīsties, tavi grēki tev ir piedoti!”
Tas tātad bija cits lūgums, kas Jēzu uzrunāja stiprāk. Tas bija slimā lūgums pēc grēku piedošanas. Bet vīrs taču Jēzum nebija teicis ne vārda. Viņš klusi gulēja savā gultā.
Es varu iedomāties, kā viņš tikai gulēja un skatījās uz Jēzu. Bet Jēzus dzirdēja šo bezvārdu lūgšanu, kas lauzās no slimā vīra sirds dziļumiem. Un Jēzus uzklausīja vispirms šo lūgšanu. Pēc tam Viņš uzklausīja arī otru lūgumu un dziedināja slimā miesu.
Tas mums palīdz mazliet dziļāk ielūkoties lūgšanas noslēpumā. Lūgšana sniedzas tālāk nekā mūsu vārdi. Tā mīt mūsu dvēselē, iekams mēs to spējam ietērpt vārdos. Un tā paliek atkal dvēselē, tikko lūgšanas pēdējais vārds nācis pār mūsu lūpām.
Lūgšana ir mūsu sirds iedaba, dvēseles noskaņojums. Lūgšana ir pavisam noteikta sirds attieksme pret Dievu, ko Viņš debesīs tūdaļ uztver kā saucienu. Vai tas tiek formulēts vārdos vai ne, tas ir svarīgi nevis Dievam, bet mums pašiem.
Ieskaties