Ikdienas atjaunošanās

“Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” (Ef.4:22-24)

Kad mēs topam attaisnoti, ticībā sātans tiek nomests no mūsu sirds troņa, bet tas viņu nenogalina. Viņš turpina mūs uzmanīt dienu un nakti, meklējot mūsu sirdī, kā saka Luters, kādu nelielu vietiņu, kurā viņš varētu ielaist savus līkos asos nagus, lai pēc tam pakāpeniski iekļūtu mūsos. Un viņš nepārstāj to darīt, līdz viņš mūs atkal nav ievilcis pazudinošajā neticībā, nicinājumā pret Dievu un nepaklausībā. Tāpēc mūsu garam ir nepieciešama ikdienas atjaunošanās.

Attaisnošanā grēks tiek piedots, bet tas saglabā savas saknes mūsu sirdī. Tāpēc, ja kristietis katru dienu neatjaunojas, viņa sirds atkal kļūs mežonīga, kā koks kas netiek apgriezts, vai kā dārzs, kurā nezāles netiek izravētas. Attaisnošanā un piedzimšanā no augšienes mēs piedzimstam kā Dieva bērni, un tā Dieva tēla iesākums mūsos tiek atjaunots. Tomēr mēs esam kā vāji bērni, kuri ikdienas ir  jābaro un jāstiprina, lai mūsu ticība nesamazinātos un nenomirtu. Attaisnošanā mēs esam kā tas, kurš krita laupītāju rokās: Kristus apžēlojās par mums, un Viņš pārsēja mūsu dziļās grēka brūces ar Savas žēlastības pārbagāto Evaņģēlija balzamu. Tagad, caur ikdienas atjaunošanos, mums jāpaliek Viņa Svētā Gara aprūpē, līdz mēs pilnībā izveseļojamies; tas notiks tad, kad Viņš atkal nāks un aicinās mūs no šīs pasaules slimnīcas pie Sevis caur svētīgu nāvi.

Attaisnošana un piedzimšana no augšienes ir garīgi notikumi, bet kristieša ikdienas atjaunošanās ir garīgās saglabāšanās darbs. Radītā pasaule jau sen būtu gājusi bojā bez Dieva uzturēšanas un valdības, un, tāpat arī kristietis, nevar palikt kā no jauna piedzimis bez ikdienas atjaunošanās. Tas ir labi, ka sirdī ir iestādīta ticība, bet šī ticība ir jālaista, lai mēs galu galā iegūtu un baudītu mūžīgo dzīvi.

Kas ir šī ikdienas atjaunošanās? Tā ir žēlastības darba turpinājums, ko Svētais Gars mūsu dvēselē iesāka ar attaisnošanu ticībā. Tā ir sirsnīga centība, ko ticīgais kristietis piekopj katru dienu, aizvien vairāk un vairāk atmetot veco cilvēku, vienmēr cenšoties izvairīties no kļūdām un mēģinot apspiest grēku sevī. Tie ir nopietni ikdienas centieni apģērbt jauno cilvēku, pieaugot doktrīnā un garīgajā gudrībā, tāpēc kristietis arvien vairāk un vairāk atbilst Jēzus Kristus tēlam domās, vārdos un darbos. Šajā ikdienas kristieša atjaunošanā viņam pastāvīgi jāstājas pret savu vājumu un lielo samaitātību sevī, lai tie pār viņu nevaldītu. Neticīgi cilvēki un tie, kuriem ir liekulīga sirds, var gan apgalvot, ka arī viņi katru dienu cenšas kļūt labāki un dievbijīgāki, bet viņi joprojām ļauj grēkam valdīt pār viņiem. Kad patiesais kristietis pamostas no rīta, viņa pirmā rūpe, kuru viņš lūgšanā nes Dieva priekšā, ir: “Ak, kaut es šodien būtu pilnīgi uzticīgs Tev!” Šī rūpe viņu pavada viņa darbā un patiešām visos publiskos un privātos brīžos. Un visbeidzot, kad pienāk vakars un viņš atskatās uz aizgājušo dienu, viņš ar satriektu sirdi atzīstas Dievam visās savās kļūdās un pārkāpumos. Viņš nopūšas un lūdz pēc žēlastības un piedošanas caur Kristu, līdz, saņēmis mierinājumu, viņš var doties pie naktsmiera.

Daudzi liekuļi mierina sevi, atceroties savus bijušos spilgtos dievišķās žēlastības pieredzes brīžus, kaut tagad viņi diemžēl praktizē dievbijību ar mirušu sirdi. Patiesiem kristiešiem Jēzus Kristus, taisnības saule, kurš ir augšāmcēlies viņu sirdī, nekad tur pilnībā nenoriet. Jā, Viņš katru dienu spīd viņu dvēselēs ar saviem debešķīgajiem, apgaismojošiem un sasildošajiem stariem. Patiesi kristieši ikdienā piedzīvo gan savu grēku, gan Dieva laipnību un Viņa žēlastības spēku. Katru dienu viņi no jauna nožēlo grēkus, tic no jauna, mīl no jauna, cīnās no jauna un no jauna uzvar. Tam, kurš vēlas būt kristietis, jāspēj pastāstīt ne tikai par savu kļūšanu par kristieti pirms daudziem gadiem, bet arī par to, kā Dieva žēlastības darbs turpinās viņa sirdī katru dienu.