Dieva mūžīgais Dēls top cilvēks
“Dzimušu no sievas.” (Gal. 4:4)
Neizteicamais debesu brīnums! – Dieva mūžīgais Dēls top cilvēks, jā, patiess cilvēks, tomēr šķīsts, bez grēka. Dzimis no sievas. Kas ir dzimis no patiesas un dabiskas sievietes, tam ir jābūt patiesam cilvēkam. Īsta sieviete nevar dzemdēt neko citu, tikai patiesu cilvēku. Tālab Dieva mūžīgais Dēls ir mūsu cilts piederīgais, tā ka Viņa ciltskoks un radniecība ir pieskaitāma Ādama pēcnācējiem, kā pirmā Jaunās Derības lapaspuse to arī uzrāda. Dieva Dēls ir mūsu radinieks un asins saitēm saistīts ar mums. Viņš top “Saviem brāļiem līdzīgs, tikai bez grēka” (Ebr. 2:11). Un tā ir Dieva neaptveramā mīlestība, kas mūsu glābšanas dēļ izloloja tik brīnišķīgu un žēlastības pilnu pestīšanas nodomu.
Tomēr šeit mans prāta skats aptumst un aizmiglojas – saprast, ka Dieva mūžīgais Dēls ir asins saitēm ar mani saistīts Brālis (Jņ. 20:17)! – Vai tas var būt? Vai tas ir iespējams? Es mēģinu saprast, bet man nesanāk, un es mēģinu to saprast vēlreiz. Vai tiešām tā var būt? Vai tas iespējams? Es nespēju to aptvert un saprast, kā arī no tā izvairīties. Manas domas sapinās mūžīgā neaptveramības tīklā, kas tajā pašā laikā man dod arī šādu neapstrīdamu liecību.
Taču šis jautājums ir tik ļoti nozīmīgs, ka no tā atkarīga visa kristīgā ticība, pestīšana un mūžīgā dzīvība. No vienas puses, tas var izlikties pārāk augsti un cildeni, ka mēs, nabaga kritušie cilvēkbērni, topam tik augstu celti un godāti, un ka Dieva mūžīgais Dēls mūs sauc par Saviem brāļiem un asinsradiniekiem. Un tas patiesi ir tik diženi un vareni, ka Viņa nopelna neaptveramā lieluma dēļ es nespēju tam noticēt. Taču, no otras puses, man šis piedauzības akmens (Jes. 8:14, 15; 1. Pēt. 2:6–8) ir pārāk smags, lai spētu to aizmest prom, kad vesela pasaule ir piepildīta ar liecībām par Viņu. Pāri visam – cauri laikmetiem dota vesela dziļdomīgu solījumu virkne, un sekojošos laikmetos tie tikuši zīmīgi un precīzi piepildīti – taisni tā, kā tas ticis iepriekš paredzēts.
Vai es drīkstu atmest to personu, kurā šie paredzējumi un piepildījumi ir īstenoti? Vai es atteikšos no akmens (Ps. 118:22, 23; Jes. 28:15-16), kuru nama cēlāji atmetuši un kuru Dievs ir darījis par stūra akmeni? Vai lai es atmetu to, ko pats jau šobrīd esmu no Viņa valstības pieredzējis? Kā lai atmetu Tā Kunga patiesību un uzticamību, kuru esmu piedzīvojis? Nē, Dievs, ko es pazīstu, ir ticis atklāts miesā, būdams dzīvs un reāls. – “Neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls” (Mt. 11:27). Bet, ja tas tiesa, – kā lai noticu visam dižajam un varenajam, ko nes līdzi šī patiesība par Dieva atklāsmi miesā? Tas ir kaut kas pārāk liels un augsts! Un tomēr tā ir mūžīga un dievišķa patiesība – tāda patiesība, kas ir vienlīdz dziļa un dievišķa, pat ja tās priekšā izput un aiziet postā visa cilvēciskā gudrība un prātniecība. Īstenībā mums būtu jāpateicas Dievam, ka Viņš nav šādi aptverams. Tas ir labi, ka Dievs nav tik sīks un mazs, lai mūsu nabaga aklais prāts spētu Viņam izsekot un Viņu izzināt. Lai Dievs mūs sarga no tāda dieviņa, kas nesniedzas pāri mūsu prātam un saprašanai (Īj. 38)! – Jel padomāsim, ka mēs pat pienācīgi nespējam saprast paši savu būtību (Rom. 7:15)!
Tas ir īsts posts, ka mūsu nabaga kritušās un šaurās sirdis nespēj satvert šo neizteicamo prieku un dārgumu, un mēs alkstam, lai Tas Kungs mūs jo drīzi no šī posta atbrīvo. Ja vien mēs sirdī spētu satvert šo dzīvo godību, ka mūžīgais Dieva Dēls ir mūsu Brālis un asinsradinieks, tad vairs neko nevēlētos un mums pietiktu – gan šim laikam, gan mūžībai. Ar šī svētīgā stāvokļa apzināšanos mēs vairs nekad neļautu savā sirdī mājot kādai skumjai domai. Tad jau drīzāk mūsu nabaga sirds pārplīstu aiz līksmības un prieka. Ja reiz tas ir tiesa, ka mūsu kritusī cilts patiesi ir tik augstu celta, ka Dieva mūžīgais Dēls tajā ir piedzimis, kļuvis par vienu no mums, kļuvis par mūsu asins biedru, tad mums vairs citu neko nevajag, jo grēkākrišanas traģēdija, nelaime un pazemojums ir vairāk nekā bagātīgi gandarīti un kompensēti, tā ka nu mums ir vislielākais gods būt par cilvēku. Mārtiņš Luters saka, ka pat svētie eņģeļi pamatoti izsaka vēlmi: kaut mēs būtu cilvēki! Šī piebilde ir ļoti pareiza, jo kopš Dieva Dēla tapšanas par cilvēku tam vajadzētu radīt pie mums tādus augļus, ka no sirds mīlam un līksmojam par visu, kas ir patiesi cilvēcisks, un tāpēc vairs nekad neizrādīsim nepatiku vai nedraudzīgumu pret kādu no mūsu ciltsbrāļiem.
Visās dzīves pretišķībās ikvienam kristietim tas jāliek sev pie sirds kā mierinājums un uzmundrinājums. Tas jāapdomā dziļāk un jālūdz Dieva žēlastība, ka spējam sirdī to paturēt un paglabāt, lai ar izbrīnu un prieku teiktu: tagad, kad viss ir vērsts par labu, man nekas cits vairs nav vajadzīgs. – Pasaulē nav lielākas muļķības par to, ka mēs aizmirstam savu diženo stāvokli un ļaujam sevi nomākt ar kādu sīkumu vai krītam bezcerībā. Ja reiz Dieva Dēls ir mūsu Brālis (Mt. 28:10), tad it viss ir vērsts par labu, – ja vien nespurojamies pretī Viņa žēlastības kārtībai. Ja reiz Dieva Dēls ir kļuvis par mūsu ģimeni un asinsradinieku, tad Dieva sirdī acīmredzot ir lielāka mīlestība pret mums cilvēkiem, nekā spējam iedomāties.
Proti, mūsu sajūtas, ka Dievs ir tāls, svešs un vienaldzīgs, neatbilst patiesībai. Taču šīs sajūtas, ka Dievs mēdz izturēties pret mums tā, it kā par mums nerūpētos, katrā ziņā ceļas no kādas neparastas kārtības un apslēptiem apstākļiem. Vispirms apdomāsim to, ko redzam savām ticības acīm, – Dievs visas lietas virs zemes ir radījis cilvēkam (1. Moz. 1:28–30; 9:2, 3) un cilvēks ir visas radības mērķis! Tāpat apdomāsim visus žēlastības brīnumus, ka Viņš ar mums ir savienojies un ir dibinājis asins savienību! Ar to Tas Kungs vēlējies sacīt, ka aiz visām savām jūtām, pieredzes un šķietamības tev jāpatur prātā Viņa dievišķās sirds attieksme. Jo, sūtīdams Savu vienpiedzimušo Dēlu mūsu miesā, Dievs ir atvēris Savu sirdi un patieso būtību, lai tu pavisam skaidri justu, kā Dievs pret tevi ir noskaņots.
Ieskaties