Kristīšana

Lai gan neviens nestrīdas par Kristības derīgumu, tomēr vēsturiski baptistu grupas ir uzstājušas, ka derīga ir tā Kristība, kura tiek veikta, pagremdējot cilvēku ūdenī. Laimīgā kārtā šis jautājums ir kļuvis mazāk svarīgs, jo dažas baptistu grupas vairs nepieprasa “pārkristīšanu” ar pagremdēšanu tiem, kas pievienojas viņu kopienām no paidobaptistu grupām [tām evaņģelikālajām grupām, kas atzīst tādu zīdaiņu kristību, kuri var apliecināt savu ticību], bet šāda tolerance nav pārāk izplatīta.

Šī diskusija ir gandrīz kļuvusi apšaubāma tādēļ, ka grupas, kas aizstāv Kristību pagremdējot, nonāk pretrunā, jo tām Kristība nav nepieciešama pestīšanai.¹ Lai “ticīgie” saņemtu draudzes kopībā gūstamos labumus, ieskaitot piedalīšanos viņu Svētā Vakarēdiena paveidā, nav pat nepieciešama Kristība, bet pietiek ar ticības apliecināšanu vai izšķiršanos par Kristu. Labākajā gadījumā Kristība ir pavēle, kurai kristieši paklausa, lai parādītu savas ticības dziļumu un lojalitāti. Viņu izpratnes pamatā ir uzskats, ka Kristība pirmām kārtām ir ticīgā, nevis Dieva veikta darbība. Baptistu argumentācijas galvenais uzsvars ir uz to, ka grieķu vārdi, no kuriem ir izveidojušies angļu vārdi baptism (“kristība”) un baptize (“kristīt”) norāda uz pagremdēšanu. Lai gan šajos vārdos var būt ietverta pagremdēšanas ideja, tie vienkārši nozīmē – “mazgāt ar ūdeni”.²

Strīds par šī vārda nozīmi aizsākās reformācijas laikā, kad anabaptisti uzstāja, ka pagremdēšana ir vienīgais pareizais veids, kā kristīt. Jebkurš cits veids nebija uzskatāms par Kristību. Cits nozīmīgs faktors viņu Kristības doktrīnā ir vārdos izteiktas ticības apliecināšanas nepieciešamība, un tas nepārprotami nepieļāva zīdaiņu kristīšanu. Kristība pagremdējot kļuva par sinonīmu “ticīgā Kristībai”, lai gan tā aizsākās tikai ar reformācijas laiku. Tiem, kas bija kristīti kā bērni, pat ja tas bija noticis ar pagremdēšanu, tika pieprasīts pārkristīties, lai viņi tiktu pestīti. Pateicoties pārkristīšanai, šīs grupas tika sauktas par anabaptistiem, kas burtiski nozīmē – “tie, kas vēlreiz kristī”.³ Mūsdienu baptisti nav teoloģiskie pēcteči anabaptistiem, kuri savā kristoloģijā bieži bija ariāņi, bet viņi līdzdala anabaptistiem raksturīgās prakses, pieprasot pagremdēšanu un “ticīgo Kristību”. Lai gan baptisti, kas stingri aizstāv savu nostāju, tāpat kā lielākā daļa reformātu, noliedz jebkādu paša Kristības notikuma pestījošu iedarbību, tomēr viņi pieprasa, lai Kristība tiktu veikta vienā noteiktā veidā – ar pilnīgu pagremdēšanu.⁴ Pagremdēšana ir rituāls ar dievišķu pilnvaru, un tas simbolizē Kristus nāvi un augšāmcelšanos, kā arī ticīgā atbildi. Tas nav Dieva žēlastības darbs ticīgajiem (Evaņģēlijs), bet prasības izpildīšana (Bauslība). Parasti jautājums par to, kā tiek lietots ūdens, pieder pie praktiskās teoloģijas. Tomēr, tā kā anabaptisti un tagad arī tradicionālie baptisti uzskata, ka visas citas Kristības formas ir pretrunā ar dievišķo pavēli vai nav visai vēlamas, tas kļūst par dogmatiskās teoloģijas jautājumu. Baptistu baznīcas veido lielāko protestantu grupu Ziemeļamerikā, tādēļ nevar neņemt vērā viņu prasību kristīt pagremdējot. Tā kā luterāņi, Romas katoļi, episkopāļi, prezbiteriāņi un metodisti kristī zīdaiņus, nepieprasot pagremdēšanu, konflikts vienmēr ir iespējams. Gandrīz visos gadījumos Austrumu pareizticīgie kristī pagremdējot, bet viņi neuzstāj, ka tas būtu vienīgais veids.⁵ Šie jautājumi tiek saasināti arī tajā ziņā, ka luterāņi uzsver Kristības atjaunojošo spēku, ko baptisti noliedz. Reformātu baznīcas, kas praktizē zīdaiņu Kristību, piekrīt baptistiem, kuri noliedz Kristības atjaunojošo spēku. Šajā ziņā šīs grupas var atrast kopīgu valodu. Neskatoties uz atšķirībām Kristības praksē, ierobežota sadraudzība to starpā var pastāvēt. Tas ir traģiski, ka daudzi kristieši, kas ir kristīti kā bērni, ar baptistu argumentiem tiek pārliecināti apšaubīt savu pestīšanu un tiek kristīti vēlreiz. Pentakostāļu grupas arī praktizē pagremdēšanu, lai gan Kristība ar ūdeni viņiem nav tik svarīga kā “kristība Svētajā Garā” bez ūdens.

Vārds “Kristība” ir cēlies no grieķu vārda βαπτίζω, kas nozīmē “lietot ūdeni”. Tādējādi sakraments, kas tiek saukts šajā vārdā, var tikt sniegts tādos veidos, kādos ūdens parasti tiek lietots: iemērcot, mazgājot, aplejot vai pagremdējot. Pagremdēšana nozīmē iegremdēšanu šķidrumā, un šajā ziņā dažādie ūdens lietojuma veidi objektiem vai personām, īpaši izmirkšana vai salīšana, diez vai iederas šajā definīcijā.⁶ Līdzīgi ir ar iešanu vannā vai dušā. Baptistu mācītāji ir nofotografēti, turot savas rokas uz Kristības kandidātu mutes un deguna un iegremdējot viņus ūdenī. Tie parasti ir lielāki baseini viņu baznīcās. Dažas grupas iet vēl tālāk un kristī ezeros, upēs, jūras līčos un okeānos. Viņu prasība pēc pilnīgas pagremdēšanas šķiet nevajadzīgi stingra. Vai tie cilvēki, kuru roka vai kāda cita ķermeņa daļa nebija iegremdēta ūdeni, tiešām ir kristīti? Pagremdēšana liedz kristīties fiziski vājiem un smagi slimiem cilvēkiem. Jēzus kalpošana tika īpaši pievērsta šādiem nespējīgiem cilvēkiem. Diez vai viņi tiktu izslēgti no tās kalpošanas, kas tagad darbojas caur Kristības ūdeni. Ūdens ir pieejams visur, kur ir dzīvība, bet dažos tuksnesīgos apgabalos var neatrasties pietiekami daudz ūdens pagremdēšanai. Kristībai ir universāls raksturs, bet prasība pagremdēt, kam ir nepieciešams noteikts daudzums ūdens, kurš visur nav pieejams, diez vai kalpo Kristības mērķim – iekļaut visus cilvēkus Kristū. Kristība ir atkarīga no Kristus vārda, kas savienots ar ūdeni, un nevis no lietotā ūdens daudzuma. Ne Dieva vārds kā Evaņģēlijs, ne ūdens nav jāsaprot kvantitatīvi. Diez vai būs pareizi padarīt pagremdēšanu par īpašu prasību! Tomēr baptistiem tas paliek strīdīgs jautājums, jo viņiem Kristība, pat ja tā veikta pagremdējot, nav nepieciešama pestīšanai.

Līdz reformācijai bērni tika kristīti pagremdējot, un šī paraža joprojām ir saglabājusies starp Austrumu pareizticīgajiem. Priesteris tur zīdaini vienā rokā un bagātīgi aplej viņu ar ūdeni. Šāda pagremdēšana patiesībā ir samērcēšana. Luterāņi varētu atzīt, ka noteiktu teoloģisku, vēsturisku un pat ekseģētisku iemeslu dēļ pagremdēšanai ir dodama priekšroka citu Kristības veidu starpā, bet mēs pilnīgi noraidām uzskatu, ka Kristības derīgums vai vērtība ir atkarīga no lietotā ūdens daudzuma vai no Kristības veikšanas kādā noteiktā veidā. Kristība pagremdējot ir visraksturīgākā pazīme, kas baptistu baznīcas atšķir no citām. Zīmīgi, ka baptistu mācībā Kristība ir ticīgā un nevis Dieva veikta darbība, un tādējādi tā ir saistīta ar viņu attaisnojošas ticības kā lēmuma definīciju. Liekot iniciatīvu ticīgā rokās, šāda mācība ir skaidri sinerģistiska. Ja pagremdēšanu ieviestu luterāņu draudzēs, īpaši pieaugušajiem, ar to varētu saprast, ka mēs pieļaujam, ka baptistiem bija taisnība, kad viņi uzstāja, ka bez pagremdēšanas Kristība nav notikusi vai ka pagremdēšana ir labākais kristīšanas veids! Šis būtu īpaši svarīgs jautājums tur, kur baptisti veido dominējošo reliģiju, kā tas ir noteiktā Amerikas Savienoto Valstu daļā. Ir svarīgi izvairīties arī no pārpratumiem. Ja tiktu atļauts praktizēt vairākus Kristības veidus, daži cilvēki varētu izmantot savu Kristības veidu – pagremdēšanu vai apliešanu –, lai uzsvērtu tā pārākumu pār citiem veidiem. Kaut kas līdzīgs notika Korintā, kur draudzes šķelšanās pamatā bija strīds pa to, kurš ir kristījis kuru draudzes locekli (1. Kor. 1:10–16)! Tā kā baptisti kļūdās, noliedzot, ka bērniem ir iedzimtais grēks, un liedzot viņiem atdzimšanu Kristībā, luterāņiem ir pamatots iemesls neradīt iespaidu, ka baptistu prasība pagremdēt ir pareiza. Ja būtu iespējams izvēlēties pagremdēšanu kā Kristības veidu un mūsu baznīcās tiktu celti Kristības baseini, šāds iespaids varētu rasties. Zīdaiņu kristīšana pagremdējot neradītu šādas problēmas, jo baptisti zīdaiņus nekristī.

Nav brīnums, ka baptistu teologi un mācītāji veltī daudz darba Bībeles studijām, lai parādītu, ka oriģinālie grieķu vārdi, kas apzīmē kristīšanu, pieprasa pagremdēšanu. Pīpers sniedz kodolīgu un skaidru atspēkojumu šim maldīgajam viedoklim, kas ir tik būtisks baptistu nostājai: farizeji “kristīja” jeb mazgāja galda piederumus, ieskaitot galdus (Mk.7:3–4; Lk.11:38–39)!

Šķīvji un citi galda piederumi tika pagremdēti ūdenī; galdi tika pilnīgi nomazgāti, bet tie netika nesti uz dīķi, lai tos iegremdētu pēc katras ēšanas. Farizeja tēls, kas nes galdu, lai to dīķī kristītu, ir daļa no Pīpera humora, un ar to vienreiz un par visām reizēm būtu jāatrisina šis jautājums.

Luterāņi turpināja senās un viduslaiku baznīcas praksi pilnīgi pagremdēt zīdaiņus. Reformācijas laika gleznās, kas attēlo Kristību, ir redzami mācītāji, kas paceļ slapjus zīdaiņus no plašiem kristāmtraukiem un susina viņus ar dvieļiem. Šo paražu vairs nepiekopj luterāņi, lielākā daļa protestantu un daži katoļi, un plašie viduslaiku baznīcu kristāmtrauki ir aizvietoti ar mazākiem kristāmtraukiem, lai gan dažās senākās luterāņu baznīcās tie ir palikuši. Austrumu pareizticīgajā baznīcā priesteri aizsargājas pret ūdens šļakstiem pagremdēšanā, uzvelkot īpašus priekšautus. Baptisti izmanto pareizticīgo praksi, lai aizstāvētu pagremdēšanu, bet pretstatā pareizticīgajiem viņi neatzīst zīdaiņu Kristības derīgumu. Liekas, baptisti nezina, ka luterāņu reformācijas prakse pagremdēt zīdaiņus bija tāda pati kā pareizticīgo prakse. Baptistu atsauces uz sešpadsmitā gadsimta luterāņiem, kas kristī zīdaiņus, ir nekompetentas. Lai gan Austrumu pareizticīgās baznīcas praktizē Kristību pagremdējot, tās parasti nepārkristī cilvēkus, kuri ir kristīti citos veidos.⁷

Pāvils saista Kristību ar nāvi, aprakšanu un augšāmcelšanos Kristū (Rom. 6:3–4), un pagremdēšana tiešām norāda uz noslīkšanu, nāvi un atgriešanos dzīvē. Šie tēli, kas ilustrē glābšanu no noslīkšanas, ir izplatīti Psalmos un Jonas grāmatā (2:1–10), un to lietojums Rom. 6. nodaļā saistībā ar aprakšanu līdz ar Kristu var norādīt uz to, ka pagremdēšana parasti tika praktizēta šajā baznīcā. Karlam Bārtam pagremdēšana norādīja “nāves draudus un atbrīvošanu dzīvei”. Katrs, kurš ir dziļumā pakļuvis zem ūdens, pazīst slīkšanas un nāves tuvuma izjūtu. Luters slīkšanas ideju ir iekļāvis savā Plūdu lūgšanā, aprakstot faraona likteni un mūsu grēcīgo dabu. Viņa Mazais katehisms salīdzina slīkšanu ar grēcīgā cilvēka nāvi:

Tā nozīmē, ka mūsos vecajam Ādamam ar visiem grēkiem un ļaunām kārībām ik dienas jātop noslīcinātam un jāmirst sirdssatriektībā un grēku nožēlā, bet jaunam cilvēkam, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi, ik dienas jāceļas augšā.

Luters Kristībā pagremdēja zīdaiņus, un viņš to uzskatīja par zīmi, ka bērns patiesi mirst un augšāmceļas ar Kristu. Ir taisnība, ka baptisti uzskata pagremdēšanu par šo notikumu simbolu, bet viņiem Kristība nav grēcīgā cilvēka noslīcināšana, kā tas ir luterāņu teoloģijā.

Mūsu diskusiju par Kristības veidu nevajadzētu ierobežot ar nozīmes noteikšanu grieķu vārdam, no kura ir atvasināts vārds “Kristība”. Piemēram, Jāņa evaņģēlijā “Kristības” vietā ir lietots vienkārši vārds “ūdens” (Jņ. 3:5, 20:34; sal. 1. Jņ. 5:6–8). Pestīšana ir atkarīga no dzimšanas caur ūdeni, bet nekas nav teikts par tā lietošanu. Lai apzīmētu šo sakramentu, tiek lietots arī radniecīgs vārds grieķu vārdam λούω, “mazgāšana”. Savā Mazajā katehismā Luters lieto izteikumus no Tit. 3:5–6, kur Kristība tiek saukta par “mazgāšanu atdzimšanai”. Līdzīgas atsauces var atrast Ebr. 9:19, Ef. 5:26 un īpaši Ap. d. 22:16, kur šis vārds tiek lietots kopā ar vārdu, kas apzīmē kristīšanu: “Liecies kristīties un nomazgā savus grēkus.” Grieķu gramatikā šāda konstrukcija ar “un” tiek saukta par epekseģētisko καί. Gan kristīšana, gan mazgāšana attiecas uz to pašu darbību. Grieķu vārds βαπτίζω norāda uz iegremdēšanu (mēs neuzskatām, ka tas tā ir visos gadījumos), bet citi grieķu vārdi norāda uz mazgāšanu. Pievērsiet uzmanību Ebr. 10:22: “..apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas, un miesu nomazgājuši ar ūdeni.” Lai gan kristīšana kā mazgāšana ir skaidra, ar apslacīšanu ir grūtāk. Neliela ūdens daudzuma lietošana, kas var būt nepieciešama, kristījot priekšlaicīgi dzimušus zīdaiņus, ir mazgāšanas paveids. Mazgāšana ir pagremdēšanas paveids. Kad Jēzus ar ūdens trauku mazgāja kājas Pēterim, Pētera kājas apņēma ūdens. Tās varēja būt iegremdētas šajā traukā. Diskusija par to, cik daudz un kā jālieto ūdens, teoloģiski nav ne pamācoša, ne saturīga. Tomēr luterāņiem jābūt gataviem atbildēt uz baptistu kļūdaino viedokli, kas var izraisīt viņos šaubas par pestīšanu, jo viņi nav bijuši pagremdēti. Ūdens ir nepieciešams Kristībai tāpat kā Dieva vārds, bet ūdens daudzums vai tā lietošanas veids nenosaka, vai tas ir sakraments vai nav. Tāpat arī garš Kristības dievkalpojums nav vērtīgāks par īsu. Nav pierādīts, ka pagremdēšana būtu bijusi vienīgais kristīšanas veids Jaunajā Derībā.

Kad Jāņa un Jēzus mācekļi kristīja Jordānas upē, tur varēja būt daudz ūdens, bet nekas nav teikts par Kristības veidu tiem trijiem tūkstošiem, kuri tika kristīti Vasarsvētkos Jeruzālemē (Ap. d. 2:41). Pēc neilga laika tiem pievienojās citi. Tādējādi kopējais kristīto skaits bija pieci tūkstoši (Ap. d. 4:4). Tā kā šis skaitlis ietvēra tikai pieaugušus vīriešus ), kopējam daudzumam bija jābūt ievērojami lielākam. Diez vai viņi tika kristīti upē, jo Jeruzālemē tādas nav. Apgalvojums, ka apustuļiem bija pieejams Betzatas (Jņ. 5:2) vai Ziloas (Jņ. 9:7) dīķis, ir tīri spekulatīvs, lai gan ir pamatots iemesls uzskatīt, ka vēlāk tie tika lietoti šādam mērķim. Filipu cietuma sargs tika kristīts savā mājā (Ap. d. 16:33). Ievērojami cilvēki pulcējās publiskajās pirtīs, kurās bija baseini, bet lielākajā daļā māju nebija vietas šādai greznībai. Šķiet, ka ar tāda paša veida “mazgāšanu”, ar kādu cietuma sargs nomazgāja brūces Pāvilam un viņa ceļabiedriem, arī Pāvils kristīja cietuma sargu. “[Cietuma sargs] nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie (Ap. d. 16:33).” Runājot par kristīšanu Jordānas upē, nav skaidrs, cik dziļš bija ūdens. Šāda kristīšana Jordānā sākās ar Jāni un viņa mācekļiem, un tā varēja turpināties vairākus gadus pēc Jēzus nāves. Tādējādi šis periods bija vismaz četrus gadus ilgs vai varbūt daudz ilgāks.⁸ Nevar apgalvot, ka šī upe vienmēr visās vietās bija pietiekami dziļa, lai kristāmo pagremdētu. Kad šī upe nebija pārplūdusi, pagremdēt, labākā gadījumā, bija grūti. Upes Mazāzijā un Grieķijā, kur varētu būt kristīta Lidija un viņas nams (Ap. d. 16:13–15), bieži ir platas, seklas un līkumotas.⁹ Strauju un pārplūdušu upju straumes diez vai derēja Kristībai. Romiešu pirtīs, kurās bija atsevišķi nodalījumi vīriešiem un sievietēm, bija pietiekami daudz ūdens pagremdēšanai, bet šādas publiskas ēkas diez vai tika lietotas reliģiskiem rituāliem, kas tika uzskatīti par nelikumīgiem līdz ceturtā gadsimta sākumam.

Tādi baznīctēvi kā Tertuliāns, Kipriāns un Jeruzālemes Kirils apzinājās tos ar Kristību saistītos tēlus, kas parādās perikopē, kur Jēzus mazgā mācekļiem kājas (Jņ. 13:1–11); tā ir pirmā no atvadu sarunām, kura notiek augšistabā. Augustīns pamana Kristības līdzību ar kāju mazgāšanu un apraksta Kristību tādā valodā, kas vēlāk kļūs raksturīga luterāņu teoloģijai.¹⁰ Daudzi, bet, protams, ne visi pētnieki ir sekojuši viņa paraugam.¹¹ Tā kā Jāņa evaņģēlijā ir citas atsauces uz Kristību, šis skaidrojums nav izšķirošs. Šī perikope var izrādīties noderīga, apšaubot pagremdēšanu kā nepieciešamu Kristības formu, jo jāmazgā ir tikai Pētera kājas un nevis viss viņa ķermenis. Saskaņā ar evaņģēlija vēstījumu Jēzus nāk pie mācekļiem ar ūdens trauku un priekšautu, lai mazgātu viņiem kājas. Kad Pēteris pretojas (Jņ. 13:5–8a), Jēzus viņam paskaidro, ka bez kāju mazgāšanas Pēterim nebūs daļas pie Viņa un tādējādi arī pie mūžīgās dzīves. Uz to atbildot, Pēteris pieprasa, lai Jēzus mazgā arī viņa galvu un rokas (Jņ. 13:8b–9). Jēzus atbild, ka tas, kas ir mazgājis kājas, viscaur ir tīrs (Jņ. 13:10a–b). Tad uzmanība tiek pievērsta Jūdam, kuram acīmredzot arī tika mazgātas kājas, bet kurš palicis netīrs (Jņ. 13:10c–11). Skaidrs, ka šī nav lekcija par ķermeņa higiēnu, un teiktais noteikti pārsniedz senās pasaules viesmīlības mācību par kāju mazgāšanu. Šī pamācība ir saistīta ar kristīgo ētiku attiecībā uz pazemību, bet ūdens, ar kuru Jēzus ir mazgājis kājas vai kādu citu ķermeņa daļu, nav parasts ūdens, jo tam ir pārdabiska iedarbība. Pētera ķermeņa vienas daļas mazgāšanai ir tāda pati iedarbība kā tad, ja būtu mazgāts viss ķermenis (Jņ. 13:10). Lai gan Jēzus mazgā Jūdu, viņš paliek viscaur netīrs (Jņ. 13:10c–11), vēl ļaunāk, – viņš biedrojas ar sātanu (Jņ. 13:27). Ūdens lietošana pati par sevi negarantē pestīšanu. Ar Kristību saistītā skaidrojuma aizstāvji īpaši uzsver, ka tādi jēdzieni kā “ūdens”, “mazgāt”, “trauks”, “priekšauts”, “tīrs”, “būt līdzdalīgam pie Jēzus”, “kājas” un “galva” ir saistīti ar Kristības teoloģiju un praksi.¹² Šis skaidrojums nav viennozīmīgi drošs, un ir tikuši piedāvāti citi.¹³ Pat ar Kristību nesaistīts kāju mazgāšanas skaidrojums pilnībā neizslēdz jebkuru domu par Kristību. Grieķu vārds λελουμένος – “tas, kurš ir mazgāts” (Jņ. 13:10) [latv. Bībelē – “kas ir mazgājies”], var attiekties uz to, kas jau ir kristīts.¹⁴ Evaņģēlists jau ir stāstījis saviem lasītājiem, ka Pēteri un, iespējams, citus mācekļus ir kristījis Jānis Kristītājs (Jņ. 1:35; 41–42). Tā kā Jāņa evaņģēlijs rāda, ka pats Jēzus nevienu nekristīja (4:2), nav ticams, ka Jēzus, mazgājot saviem mācekļiem kājas, viņus kristītu. Lai arī kāda nozīme šim rituālam būtu bijusi¹⁵, tas rāda, ka Dieva pārdabiskā darbība ūdenī nav atkarīga no ūdens daudzuma vai no tā lietojuma veida.

Arheoloģija sniedz faktus, kas nav pārliecinoši, bet kuri ietver zināmu informāciju. Neviena freska neattēlo mācītājus, kas gremdē ticīgos ūdenī, turot rokas uz viņu deguna. Lai gan dažās izrakumos atklātajās baznīcās ir lielas ūdens tvertnes, kas paredzētas Kristībai, tomēr ir arī liecības, ka Kristības kandidāts ir stāvējis seklā baseinā un viņa galva tikusi aplieta ar ūdeni. Nešķiet pārliecinošs pieņēmums, ka baznīcā pirmajos gadsimtos, ieskaitot apustuļu laiku, bija ierasts lietot vairāk ūdens, nekā parasti tiek lietots šodien. Agrīno viduslaiku baznīcu lielie kristāmtrauki skaidri parāda, ka, pagremdējot zīdaiņus, baznīca saglabāja paražu dāsni lietot ūdeni Kristības rituālā. Otrā gadsimta freska Sv. Kaliksta katakombās Romā attēlo Jāni, kas palīdz Jēzum izkāpt no ūdens, un kādā citā trešā gadsimta freskā rādīts bērns, kurš stāv ūdenī un kuram uz galvas tiek liets ūdens. Citas freskas un gleznojumi, kas ir cēlušies no minētajām freskām, attēlo Jēzu, stāvot līdz viduklim dziļā ūdenī. Kristībai tika lietotas romiešu vannas, bet tās nebija pietiekami dziļas pilnīgai pagremdēšanai, kas gan neattiecas uz bērniem. Arī senie baptistēriji nebija vairāk kā trīs pēdu dziļi. Nešķiet ticami, ka tajos varētu pagremdēt. Protams, izņēmums varētu būt bērni.

Diezgan pamatoti var apgalvot, ka kristīšana notika, kandidātam stāvot tekošā ūdenī un priesteris vai diakons lēja viņam uz galvas ūdeni. Didahe īpaši pieprasa, lai tas, kas kristī, “trīs reizes lietu [kristāmajam] uz galvas ūdeni “Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā””. Nekas nav teikts par pagremdēšanu. Lai gan tiek dota priekšroka stāvēšanai ūdenī, tā ir tikai viena no iespējām. Romas Sv. Klementa baznīcas pazemes pagrabā ir tekošs ūdens, kas būtu devis iespēju kristības kandidātiem stāvēt ūdenī, kur rituāla veicējs varēja apliet viņu galvu ar ūdeni. Šķiet, ka tika lietoti dažādi Kristības veidi, no kuriem tikai viens bija pagremdēšana. Katrā pagremdēšanas gadījumā nenotika pilnīga iegremdēšana ūdenī. Balstoties uz tradicionālo praksi, var strīdēties par zīdaiņu pagremdēšanu tādos gadījumos, kādos arī pieaugušo pagremdēšana ir nepraktiska, piemēram, ūdens trūkuma, vecuma nespēka, fiziskā vājuma vai slimības dēļ. Tāpat kā Svētā Vakarēdiena svinēšana nav atkarīga no vīnogu šķirnes, kura lietota Vakarēdienā vīnā, arī Kristība nav atkarīga no precīzas Jaunās Derības kristīšanas veida kopēšanas, īpaši, ja ir iespējams parādīt, ka ir tikuši lietoti vairāki veidi. Ja mēs gribētu precīzi kopēt pagātni, tad kandidāti būtu jākristī bez drēbēm. Var saistīt Jēzus izģērbšanu pirms krustāsišanas ar Viņa izģērbšanos, lai kristītos. Baptisti nav gājuši tik tālu, lai gan šāda pilnīga drēbju novilkšana ir tikpat vēsturiski un teoloģiski attaisnojama paraža kā pagremdēšana. Reformācijas laikā, tāpat kā joprojām Austrumu pareizticīgajā baznīcā, luterāņu mācītāji zīdaiņus kristīja neapģērbtus.

Katram ūdens lietošanas veidam Kristībā ir simboliska nozīme. Lielākajā daļā mākslas darbu, kas rāda apliešanu ar ūdeni, aplieta tiek galva, kur simboliski ir fokusēts cilvēka fiziskais, prāta un gara spēks. Līdzīgi arī Kristus ir galva, un baznīca ir Viņa miesa. Senās gleznas rāda kristāmos, ieskaitot Jēzu, kas stāv dažāda dziļuma ūdenī, un viņu galva tiek aplieta ar ūdeni. Šajās gleznās ir savienotas Kristības kā pagremdēšanas (noslīkšanas) un mazgāšanas idejas, kas atspoguļojas Jaunās Derības valodā. Kristība gan nogalina, gan attīra. Vecais cilvēks ir atbrīvots no viņa grēkiem (attaisnošana) un ceļas jaunai dzīvei un labiem darbiem Kristū (svētdarīšana). Viņš dzīvo taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā mūžīgi (Luters).

Jāsaka arī daži vārdi par to, cik reizes kristāmais ir jāaplej ar ūdeni. Didahes trīskāršā apliešana atbilst Svētajai Trīsvienībai, un tādējādi šai paražai ir pamatojums jau antīkajā pasaulē. Trīskāršā apliešana arī atspoguļo trīs dienas un naktis, kuras Kristus pavadīja kapā. Tā kā Kristība ir aprakšana ar Kristu (pagremdēšana Viņa nāvē ar ūdens palīdzību), šī simbolika ir pievilcīga un teoloģiski aizstāvama. Tomēr, tā kā mēs neuzstājam uz pagremdēšanu, mēs nevaram pieprasīt, lai ūdens tiktu liets trīs reizes. Kristībā, pārmetot krusta zīmi un trīs reizes aplejot ar ūdeni, lai norādītu uz Trīsvienību vai uz trim dienām un naktīm, kuras Kristus pavadīja kapā, mēs simboliski pasludinām to, kam mēs ticam par Kristību un par to, kas patiesībā notiek ar šo kandidātu (zīdaini). Pagremdēšana ir spēcīgs nāves un augšāmcelšanās simbols, bet neliekas ticami, ka daudzus vecākus varētu pārliecināt, ka viņu bērni būtu jākristī šādā veidā. Baptisti pareizi saredz nāves un augšāmcelšanās simboliku, kas ir ietverta pagremdēšanā, bet ir skumji, ka viņi netic, ka Kristība patiesībā piepilda to, ko tā simbolizē.¹⁶

² – Viena no vārdnīcām to definē šādi:

³ – Luterāņu atbildi uz šiem maldiem skatīt Konkordijas formulas Pamatdeklarācijå.

⁴ – Ņemsim vērā kādu ietekmīgu baptistu teologu. Viņa darbā diskusija par Kristību iekļaujas 29 lapaspusēs, no kurām 27 ir atvēlētas pagremdēšanai un zīdaiņu Kristības atspēkojumam. Stenlijs J. Grencs ieņem mazāk stingru nostāju: tā kā Kristība ir definējama kā publiska iekšējās ticības deklarēšana, pieaugušo Kristība ir pārāka par zīdaiņu Kristību, jo bērniem nav ticības. Pieaugušo pagremdēšanai ir jābūt par standartizētu Kristības formu. Tiek apskatīti arī citi Kristības paveidi, bet tie netiek īpaši noraidīti. Grencs arī uzskaita tās baptistu grupas, kas nepraktizē pagremdēšanu. Savukārt Grudemam Kristības vērtība ir tās simbolismā. Pagremdēšanai ir daudz simboliskāka vērtība nekā apliešanai vai apslacīšanai ar ūdeni.

⁵ – Austrumu pareizticīgie kristī ar trīskāršu pagremdēšanu. Mēs piekrītam uzskatam, ka ““noslīcināšana” nevar tikt jēgpilni parādīta citādi kā ar pagremdēšanu”. Tomēr arī mazgāšana kā Kristības metafora var norādīt uz to, ka pagremdēšana nav vienīgais pieņemamais Kristības veids. Pagremdēšanu praktizēja reformācijas laika luterāņi, un tā ir iekļauta Lutera Mazajā katehismā, aprakstot Kristības nozīmi: Kristībā vecais cilvēks mirst un jaunais cilvēks ceļas. Kāds četrpadsmitā gadsimta Austrumu pareizticīgo tēvs jau pirms Lutera ir teicis, ka “šis ūdens iznīcina vienu dzīvi, bet parāda citu; tas noslīcina veco cilvēku, bet rada jauno”. Tajā laikā Austrumu pareizticīgie trīskāršo pagremdēšanu uzskatīja par tik nepieciešamu, ka daži pat neatzina rietumnieku Kristību, kas tika veikta ar apslacīšanu. Pieprasot šo īpašo Kristības veidu, šie pareizticīgie teologi šajā jautājumā ir tuvāk baptistiem.

⁶ – Grieķu vārds kristīt, βαπτίζω , nozīmē “mazgāt” un dažos gadījumos, šķiet, nozīmē ceremoniālu mazgāšanu. Dažos, bet ne visos kontekstos tas ietver iemērkšanu ūdenī. Kad šis vārds tiek lietots kristīgā kontekstā, tas nozīmē “reliģiskā ceremonijā lietot ūdeni, kas ir domāts, lai simbolizētu šķīstīšanos un iniciāciju, kura pamatojas grēku nožēlā”.

⁷ –  Šeit ir jāpiemin kristiešu iniciācijas rituāli pieaugušajiem, jo šie rituāli ir Romas katoļu baznīcas, kura veic īpašas aktivitātes, lai katehizētu pieaugušos, liturģiskās kustības centrā. Šo katehūmenu kristīšana bieži notiek pagremdējot. Tiek apsvērts, vai līdzīgi rituāli tiks ieviesti arī citās baznīcās, ieskaitot luterāņu baznīcas. Tā kā šie rituāli vēl nav guvuši konkrētu formu, ir pārāk agri noteikt, kā tie tiktu iekļauti luterāņu Kristības liturģijās un vai tie ietvertu pagremdēšanu. Nekādi doktrināri iebildumi pret kristīšanu pagremdējot nevar tikt izvirzīti tik ilgi, kamēr ir skaidri pateikts, ka šim Kristības veidam netiek pievienota nekāda īpaša žēlastība. Tā kā šī kustība ir saistīta ar pieaugušajiem katehūmeniem, ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai neradītu iespaidu, ka pieaugušo Kristība ir pārāka par zīdaiņu Kristību. Kā tiks norādīts turpmāk, mēs uzskatām, ka Kristība pirmām kārtām ir domāta bērniem. Katra Kristība, ieskaitot pieaugušo Kristību, ir kādā ļoti būtiskā nozīmē zīdaiņu Kristība.

⁸ – Ap. d. 19:3 norāda, ka “Jāņa kristība” kā atsevišķs rituāls, kuru veica Jāņa mācekļi, turpinājās pat pēc tam, kad Pāvils bija iedibinājis kristietību Mazāzijā.

⁹ –  Vārds meander (līkumots) ir atvasināts no sengrieķu Meandras upes nosaukuma; šī upe atrodas Mazāzijā un ietek Egejas jūrā. Šādas upes, kurām nav pastāvīgas gultnes, diez vai var būt noderīgas, lai nodrošinātu drošu un ērtu vietu Kristībai jebkurā gadalaikā.

¹⁰ – “Kāpēc viņš nesaka, ka jūs esat tīri caur Kristību, ar ko jūs esat mazgāti, bet “caur vārdu, ko Es jums esmu runājis”, ja nu vienīgi var pieņemt, ka ūdenī arī ir šis vārds, kas attīra. Paņemiet nost vārdu, un šis ūdens nav nekas vairāk kā ūdens. Šim elementam tiek pievienots vārds, un iznākums tam ir sakraments, kas arī ir sava veida redzams vārds”.

¹¹ – Plašāku diskusiju par Kristības terminoloģiju, kas lietota notikumā ar kāju mazgāšanu, sk. Raymond E. Brown, Gospel According to John, 2. Viņš atzīmē, ka “darbības vārds “mazgāt” un tam radniecīgie vārdi ir vispārpieņemti Jaunās Derības valodā attiecībā uz Kristību”. Tas nenozīmē, ka nav iespējami citi skaidrojumi, bet šī norāde šeit noteikti ir. Arī Rūdolfs Bultmanis izvērtē argumentus par un pret kāju mazgāšanu saistībā ar Kristību, īpaši attiecībā uz to gnostiķu sektu praksi, kuras pieprasīja pārkristīšanu ar pagremdēšanu. Būdams spekulatīvs noteiktos jautājumos, šeit viņš pareizi norāda, ka “Kristības kā kāju mazgāšanas attēlojums ir radies agrīnās baznīcas Kristības rituāla dēļ, kurā katehūmens stāvēja ūdenī, kas sniedzās līdz viņa potītēm”. Ir arī grūti apšaubīt viņa secinājumu: “Tas nozīmē teikt: 1) tam, kurš kļūst tīrs caur Manu vārdu, ir nepieciešama tikai Kristība un nekāda cita mazgāšana; un 2) Kristībā ir jāmazgā tikai kājas; pilnīga pagremdēšana nav nepieciešama”.

¹² –  Vēl viens ar Kristību saistītā skaidrojuma aizstāvis ir Džons A. T. Robinsons.

¹³ – Džons Kristofers Tomass sniedz derīgu pārskatu par skaidrošanas variantiem, bet pats kāju mazgāšanu uzskata par atsevišķu liturģisku rituālu. Viņš piedāvā to autoru bibliogrāfiju, kuri šajā perikopē saredz atsauci uz Kristību. Norādi uz Svēto Vakarēdienu šeit saredz: Oscar Cullmann; A. J. B. Higgins. Kā mācību par baznīcas mesas upuri to saredzēja Hans Urs von Balthasar.

¹⁴ – Šis grieķu vārds, lai apzīmētu Kristību, tiek lietots Ap. d. 22:16, Tit. 3:5 un, iespējams, arī 1. Kor. 6:11, Ef. 5:26 un Ebr. 10:22.

¹⁵ – Vēl viens skaidrojums uzskata kāju mazgāšanu par rituālu, ar ko apustuļi aizsāk apustulisko kalpošanu, uz kuru viņi ir aicināti.

¹⁶ – Pēdējā piezīme par vārdu “Kristība”, kura skaidrojums ietvers kritiku pret baptistu prasību pagremdēt. Šis vārds nav sākotnēji angļu valodas vārds, bet angļu valodā ienācis no grieķu valodas caur latīņu un normāņu–franču valodu. Stingri ņemot, tas nav tulkojums, bet drīzāk transliterācija no grieķu vārda βάπτισμα. Lai gan šis vārds ir pārņemts ne tikai angļu valodā, dažās valodās to nav iespējams iztulkot, jo tad nevarētu atpazīt tā nozīmi. Valodas pētnieki Lovs un Nida apgalvo, ka grieķu vārds βάπτισμα obligāti nenozīmē pagremdēšanu. “Dažās valodās var, piemēram, izmantot tādus izteikumus kā “iekļūt ūdenī” vai “piedalīties rituālā, kur tiek lietots ūdens”. Šādi izteikumi neietver kādu noteiktu ūdens daudzumu, nedz arī īpašu veidu, kā ūdens tiek lietots”.