Bez mīlestības ticība ir tikai šķietamība

“Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1.Kor.13:8-13)

Šajos vārdos svētais Pāvils mīlestību liek augstāk par valodu, pravietošanas un zināšanu dāvanām. Bet viņš arī piešķir mīlestībai augstāku stāvokli kā ticībai un cerībai. Visas piecas šīs dāvanas beigsies, bet mīlestība paliks.

Mūžībā eņģeļi un izredzētie runās tikai vienā valodā. Tāpēc dāvana runāt dažādās valodās vairs nebūs vērtīga.

Mūžībā Svētie Raksti būs neaizslēgta un atvērta grāmata visiem svētajiem. Dievs viņiem dos pilnīgu Sava Vārda izpratni. Tādējādi pravietošana nebūs vajadzīga.

Mūžībā svētie beidzot redzēs Dievu vaigu vaigā. Šeit, uz zemes, visas lielās zināšanas ir tikai daļējas zināšanas. Tas, kas cilvēkam būtu jāzina, ir nolikts viņa priekšā Svētajos Rakstos, bet tikai mīklaini kā atspulgs spogulī. Pat vislielākās cilvēku zināšanas Debesu mērogā ir kā bērna prāts un bērna domas. Kā bērnišķīga izpratne piekāpjas pieauguša cilvēka gudrībai, vai kā zīmējums ir tikai attāls realitātes atspulgs, tā Mūžībā cilvēku šīs zemes zināšanas un atziņa vairs nebūs vajadzīgas, kad skatīsim Dievu vaigu vaigā.

Kamēr pasaulē būs kristieši, šeit būs gan ticība, gan cerība. Bet mūžībā tās beigsies, jo vairs nebūs vajadzīgas, un tad paliks tikai mīlestība. Tāpēc lielākā no šīm uzskaitītajām dāvanām ir mīlestība.

Ticība ir liela dāvana, jo tā padara grēcinieku par taisnu Dieva priekšā. Tā izglābj viņu no elles un atver viņam Debesis. Taču tā beidzas mūžībā, kur piepildīsies visi Dieva apsolījumi, pie kuriem tveras ticība. Tādējādi ticība, tāpat kā citas dāvanas, pārvērtīsies redzēšanā.

Cerības diženums ir tāds, ka tā apklāj pasaulīgās ciešanas ar Debesu mierinājumu un dāvā cilvēkam ieskatu Mūžībā un tai godības vainagā, kas viņu sagaida. Bet mūžībā vairs nebūs nākotnes. Tur viss ir tagadnē, un svētie tur mīt mūžīgā, svētīgā šodienā. Šī iemesla dēļ pat cerība beigsies.

Kamēr visas šīs dāvanas pazudīs mūžībā, mīlestība paliks. Tā neizbeigsies un pastāvēs arī aiz kapa un pavadīs kristieti šajā jaunajā pasaulē. Līdzīgi kā mazs strautiņš pamazām pāraug par straumi un turpina paplašināties, līdz beidzot ieplūst jūrā, tā mīlestības strautiņš, kas cēlies no Dieva, kristiešu dzīvē pārtop par varenu upi, līdz ieplūst mūžības jūrā.

Bez mīlestības mūsu ticība ir tikai šķietamība, un mūsu kristietība ir tikai ilūzija. Tāpēc, ja jūsu sirdī joprojām trūkst mīlestības liesmas, nožēlojiet grēkus, jo jums joprojām trūkst ticības. Kur nav ticības, nav žēlastības, un kur nav žēlastības, nav pestīšanas.

Bet tas, kurš var teikt Kristum: “Jā, Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es mīlu Tevi un savu brāļus,” tas uzticīgi kopj šo Debesu augu savā sirdī, izmantojot Vārdu un Svētos Sakramentus un ikdienas – jā, pat nepārtraukti – tiecas pēc mīlestības Gara. Tomēr pāri visam viņš nepārtraukti tuvojas sava Dieva un Kristus Mūžīgajai mīlestībai, pie tās sasildot savu sirdi, kas citādi viegli atdziest. Paliekot mīlestībā, viņš paliek Dievā un Dievs paliek viņā. Patiešām, tagad šeit šai laikā ir šīs trīs: ticība, cerība un mīlestība, – bet lielākā no tām ir mīlestība, jo tā paliek mūžīgi.