Par lūgšanu Mūsu Tēvs

Jaunajā Derībā mēs ik uz sola atrodam pamudinājumus lūgt.

Tā, piemēram, Lūkas evaņģēlijā (18:1) Kristus mudina mācekļus aizvien lūgt Dievu un nepagurt savās lūgšanās; Mateja evaņģēlijā (7:7) Viņš saka: “Lūdziet, tad jums taps dots”; un Marka evaņģēlijā (11:24) Viņš ar savu apsolījumu stiprina mācekļu ticību, teikdams, ka viņi saņems visu, ko lūgs.

Arī apustulis Pāvils mudina kristiešus savās lūgšanās: būt neatlaidīgiem (Rom.12:12); pastāvīgiem (Ko1.4:2); garā lūgt Dievu nemitīgi un aizlūgt par citiem kristiešiem (Ef.6:18); arī citi apustuļi, piemēram, Pēteris, mudina kristiešus būt saprātīgiem un skaidrā prātā, lai varētu lūgt Dievu (1.Pēt.4:8).

Agrīnajā kristīgajā draudzē mēs atrodam Vecās Derības lūgšanu prakses ietekmi, kas paredzēja lūgšanas noteiktos laikos. Tā apustuļi Jānis un Pēteris dodas uz templi “ap lūgšanas stundu, tas ir – devīto” (Ap.d.3:1). Nav īsti skaidrs, vai viņi paši piedalījās lūgšanās vai tikai apmeklēja templi, lai sludinātu Kristus Evaņģēliju, taču kristieši jau no paša sākuma veidoja noslēgtu kopību, kuru veidoja maizes laušana (Svētais Vakarēdiens) un lūgšanas (Ap.d.2:42). Didahē jeb Divpadsmit Apustuļu Mācība, kas sarakstīta pirmā gadsimta otrajā pusē, mudina kristiešus dienās un naktīs lūgt Dievu par tiem, kas sludina viņiem Dieva vārdu. Tālāk Didahē aizliedz kristiešiem kopā lūgt un gavēt ar liekuļiem, tāpat ari tiek aizliegts lūgt tā, kā viņi lūdz, bet gan lūdziet tā, kā tas Kungs ir pavēlējis savā evaņģēlijā”. Tālāk seko lūgšana Mūsu Tēvs un pēc tās norādījums:

Trīs reizes dienā tā lūdziet!

Tādējādi mēs redzam, ka jūdu ikdienas lūgšanu veids vairs netiek praktizēts, bet īpašu vietu agrīnajā Kristīgajā draudzē ieņem lūgšana Mūsu Tēvs.

Arī Mārtiņš Luters slavē lūgšanu Mūsu Tēvs, jo –

lai mēs zinātu, ko un kā lūgt, mūsu Kungs Kristus mums pats ir mācījis vārdus un veidu.

Luters lūgšanu saista ar 2. bausli, kas mums uzliek pienākumu lūgt, jo otrais bauslis ne tikai aizliedz Dieva vārdu nepareizi lietot, bet pavēl to piesaukt visās bēdās, kas nenozīmē ne ko citu kā lūgt. Lai gan mēs esam ticīgi, tomēr nespējam pilnīgi turēt Dieva baušļus, jo

velns kopā ar visu pasauli un mūsu pašu miesu pretojas tam ar visu spēku. Tādēļ nekas nav tik loti nepieciešams, kā vienmēr būt Dieva priekšā, Viņu piesaukt un lūgt, lai Viņš dod, uztur, vairo ticību un baušļu pildīšanu, bet novērš visu, kas mums ir ceļā un traucē.

Lai gan Lutera lūgšanas Mūsu tēvs skaidrojums ir balstīts agrīno baznīctēvu, īpaši Tertuliāna un Kipriāna, darbos un tādēļ nav tik oriģināls kā pārējās Katehisma daļas, tomēr satura ziņā tas ir loti evaņģēlisks. Īpaši tas redzams brīnišķīgajā vārda Tēvs un mūsu dievbērnības skaidrojumā, kas atrodams Mūsu Tēvs izklāsta ievadā. Tas tika pievienots Katehismam 1531.gadā un ir brīnišķīgākā Mūsu Tēvs skaidrojuma daļa. Ja mēs ieskatītos kādā no skaidrojošajām vārdnīcām, lai uzzinātu, kas ir lūgšana, tad parasti atklātu, ka lūgšanu saprot kā vēršanos pie kādas no dievībām. Ir interesanti, ka arī Jesaja pārmet muļķību tiem, kas runā ar kokiem un akmeņiem.

Šāda saruna ar elku ir kā runāšana rotaļu telefona klausulē, kuru tikai paņem un runā tajā, bet nesaņem atbildi. Lai saruna būtu īsta, ir jādzird! Lai lūgšana būtu īsta, ir vajadzīgs, lai Dievs to dzirdētu. Tas notiek caur Kristu, kura dēj Dievs dzird un uzklausa mūsu lūgšanas. Īsta lūgšana ir tad, kad pastāv komunikācija starp lūdzēju un patieso Dievu. Īstu to padara ne mūsu lūgšana, bet tas, ka Dievs to dzird un uzklausa. Tas notiek tikai caur Kristu. Vēl jāatceras, ka mēs lūdzam ne tikai vārdiem, bet arī ar sirdi, ar savām iekšējām tieksmēm, nopūtām, jūtām. Ja mēs vēlētos izdalīt lūgšanas veidus, tad varētu sacīt, ka lūgšana sastāv no pielūgsmes, grēksūdzes, pateicības un lūgumiem. Mums ir jālūdz ne tikai par sevi, bet ari par saviem tuviniekiem, draugiem, kā ari ienaidniekiem, jo ikvienam no mums ir nepārtraukti vajadzīga Dieva žēlastība.

Ticība arvien meklē Dieva gribu, un Viņa griba ir tāda, ka Viņš grib, lai ari mēs izsakām savu gribu, tas ir, – lūdzam Viņu. Protams, nevis mūsu griba, bet gan Dieva griba ir augstākā autoritāte. To ticība lūdz un meklē. Tam, ko Dievs jau ir teicis Svētajos Rakstos, nav nosacījumu, viss ir pilnīgi skaidrs un drošs, tā ka mēs uz to varam paļauties. Tādēļ tagad pievērsīsimies lūgšanai Mūsu Tēvs, kuru ir devis pats Kungs. Tajā nav daudz vārdu, bet satura ziņā tā ir neizsmeļama.