Jēzus atnākšanu gaidot
Viņš nāks tikai tad, “kad viss būs panākts, par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti.” [Ap.d.3:21]
Kas tad ir tas, ko mums jāņem vērā gaidot viņu atnākam otreiz, kuras lietas ir piepildījušās. Apustuļi ..daudzi no viņiem nemaz nepieredzēja to ko Jēzus saka, ka templis tiks nopostīts un akmens uz akmens tur nepaliks. Tas notika 70.gadā pēc Kristus dzimšanas. Apustuļi Pēteris, Pāvils, Jēkabs Cebedeja dēls un vēl kādi citi tai laikā jau bija nonāvēti. Viņi to nepieredzēja. Viņi pieredzēja tikai to, ka viņi tiek visu ienīsti un vajāti, ka viņu pašu māja ļaudis viņiem ir ienaidnieki. Un tomēr daži no apustuļiem pieredzēja, ka templis tika nopostīts. Tas notika. Tas piepildījās.
Tālāk nāk atkal kādi laiki, kur kristīgā ticība izplatās, kur ļaudis to ar prieku pieņem, kur viņa kļūst arī tā laika pasaulē par noteicošo un galveno ticību un reliģiju. Un tomēr tad turpinājās arī tas par ko arī pravieši bija sacījuši, kā arī tur, kur itin kā ir ārēja dievbijība baznīcai tomēr ir jāpieredz kādi grūti laiki. Ja mēs paskatāmies arī šajā mūsu jau baznīcas vēsturē, kas ir aizvadītajos gadu simtos, kur mēs redzam, ka tiek uzcelti brīnišķīgi dievnami, ārkārtīgi krāšņi klosteri, kur tā laika baznīcas laistās zeltā, sudrabā un dārgakmeņos. Vai tie ticībai vienmēr bija paši labākie laiki? Cilvēki gan izrādīja ārēju goddevību un godbijību, bet evaņģēlija mācība bija tik ļoti aptumšota, ka tikai retā vietā kāds evaņģēlija stars iespīdēja ļaužu sirdīs.
Un tad nāk tāds laiks, par kuru atkal Jēzus savā pravietojumā ir sacījis, ka ir mēris un zemestrīces vietām – Viņš saka: “Bet tas vēl nav gals”. Ir ļoti svarīgi cilvēkiem tajos laikos, kad lietas piepildās, arī atcerēties, ko Jēzus par tām ir sacījis un ko mēs par to lasām Svētajos Rakstos. Viņš saka: “Kad nāk briesmīgās dienas, tad vēl nav gals.” Iedomājieties kā jutās cilvēki, kad viņi piedzīvoja, ka visapkārt viņiem visi mirst, kad izmira veselas pilsētas. Kad tepat arī mūsu Latvijā Cēsīs pēc lielā mēra paliek tikai vienpadsmit cilvēki. Ielas ir pilnas ar līkiem un nav, kas cilvēkus glabā. Tiešām, pasaules gals klāt.
Vai arī citur, ja mēs tā domājam, kur kādas briesmīgas zemestrīces ir izpostījušas veselas pilsētas, kur ļaudis apkārt sev redz nāvi, ugunsgrēkus, briesmas un izpostīšanu. Viņi teic: “Tiešām, pasaule brūk kopā, ir pasaules gals klāt.” Bet Jēzus ir sacījis: “Nē! Tas vēl nav pasaules gals. Tas ir tikai lielo bēdu iesākums.”
Tālāk Viņš runā par to, ka tauta celsies pret tautu, un valsts pret valsti, ka būs briesmīgi dumpji un nemieri. To mēs esam pieredzējuši jau nesenākos laikos, kur tiešām briesmīgi kari, kur cilvēki bez žēlastības viens otru nonāvē. Lika cilvēkiem tad domāt – vai tad tas nav pasaules gals? Tā pasaule, kurā mēs tik ērti dzīvojām, ir gājusi bojā. Pilsētas un valstis ir drupās. Cilvēki miljoniem iet bojā. Vai mēs nepieredzējām dumpjus, kur pret Dieva iecelto kārtību sacēlās ļaudis itin kā taisnības vārdā un izlēja asiņu jūras un uzbūvēja netaisnības valstis, kur cilvēkiem likās – tā ir pēdējo laiku zīme. Jā, bet Pestītājs saka: “Tas vēl nav viss. Tas vēl nav gals.”
Un tad, sava sprediķa beigās, Viņš saka, ka pirms Viņa pašas atnākšanas būs tāds liels miers ļoti iemidzinošs. Cilvēki, tāpat kā Noās dienās neko ļaunu, nekādas briesmas nejauzdami, pēc visām jau iepriekšējās paaudzēs pārdzīvotajām briesmām mierīgi plītēs un rīs kā Pestītājs to saka. Tātad dzīvos ārkārtīgās izpriecās un priekā, jo baudīs mieru un labklājību, precēsies un taps precēti, un darīs visas tās lietas ko iepriekš: pirks un pārdos, un dzīvos – kā mēs varētu domāt un saukt – pilnasinīgu un pilnvērtīgu dzīvi.
Un tad, Pestītājs saka: “Un tad nāks Cilvēka Dēls itin kā zaglis naktī.” Tad, kad nekas vairs neliecinās . Tad, kad arī ticība uz Viņu būs itin kā apsīkusi, kad vēl tikai daži būs tie, kas ticību uz Viņu turēs.
[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]
Ieskaties